Si vis pacem,
para bellum*

ANDA PŪCE, liepajniekiem.lv

Mārupes novadā strādā vadošie aizsardzības industrijas uzņēmumi

* Ja gribi mieru, gatavojies karam (romiešu karamākslas teorētiķa Vegetija vārdi).

“AIZSARDZĪBAS INDUSTRIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ IR BŪTISKA EFEKTĪVU AIZSARDZĪBAS SPĒJU NODROŠINĀŠANĀ NACIONĀLO BRUŅOTO SPĒKU VA JADZĪBĀM, KĀ ARĪ MILITĀRĀ ATBALSTA SNIEGŠANĀ UKRAINAI. LATVIJAS MILITĀRO TEHNOLOĢIJU RAŽOŠANAS UZŅĒMUMIEM IR IEVĒROJAMAS SPĒJAS, UN TIE VEIKSMĪGI KONKURĒ STARPTAUTISKAJĀ TIRGŪ,” šopavasar, viesojoties Mārupē,” šopavasar, viesojoties Mārupē, sacīja Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņš pabija tikai divos no militārās jomas uzņēmumiem, kas darbojas Mārupē, bet patiesībā varēja te pavadīt kaut divas dienas, jo nozarē darbojas daudz vairāk uzņēmumu – gan pazīstamu, gan pavisam jaunu ražotņu.

Valsts prezidents atzinīgi novērtēja Latvijas militāro tehnoloģiju ražošanas uzņēmumu spējas un uzsvēra nepieciešamību aizsardzības nozarei veidot ilgtermiņa sadarbību ar Latvijas aizsardzības industriju. To pašu atzīst arī mārupieši, kuru ikdiena saistīta ar militāro ražošanu. Bezpilota lidaparātu ražošanas uzņēmuma “Edge Autonomy” Rīgas struktūrvienība ir viens no nozares pazīstamākajiem uzņēmumiem Latvijā, prezentējis mūsu valsts spējas nozarē arī militārās industrijas izstādēs Eiropā un nemitīgi attīstījis savu ražošanu vienā no aktuālākajām aizsardzības tirgus jomām – autonomajā karadarbībā, kur dominē bezpilota lidaparāti un mākslīgais intelekts.

Tikmēr militāro tehnoloģiju uzņēmuma “Origin Robotics” vadītājs Agris Ķipurs uzskata, ka Latvijai jākļūst par Eiropas līmeņa bezpilota tehnoloģiju līderi, jo tas jau šobrīd rada papildu ieņēmumus Latvijas ekonomikā. Uzņēmums piesaistījis savu produktu attīstībai atbalstu no valsts un Eiropas Aizsardzības fonda, tas sadarbojas ar partneriem citās valstīs. A. Ķipurs uzsvēra, ka darāmā esot patiešām daudz un diennaktī stundu sākot pietrūkt.

Aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”) savukārt norādījis, ka, atbalstot un attīstot vietējo tehnoloģisko zināšanu bāzi, būs iespēja nodrošināt NBS nepieciešamo aprīkojumu, kā arī attīstīt kompetences jaunu bruņoto spēku vajadzībām pielāgotu produktu izstrādāšanā, tostarp arī atbalstot sabiedroto vajadzības.
“Tāpat pašmāju ražojuma iegāde veicinās piegāžu drošību, kas ir kritiski svarīga NBS spēju attīstībai un Latvijas aizsardzībai šī brīža ģeopolitiskajos apstākļos,” presei sacījis ministrs. Mārupes uzņēmēji šim viedoklim pievienojas, uzsverot, ka daudz jādomā, lai militārajā industrijā esam radītāji un ražotāji, nevis dzīvojam tikai no tā, ka protam veiksmīgi salikt kopā citur iepirktas komponentes.

Mūsu droniem jābūt nevis labiem, bet
labākajiem

“BELSS” ir inženieru uzņēmums, kas kopš 1994. gada nodrošina sakaru risinājumus saviem klientiem, piedāvājot pilnu pakalpojumu klāstu – no vienkāršas konsultācijas līdz sarežģītiem tehniskiem projektiem.

Lai gan “BELSS” darbojas gan militārajā, gan civilajā jomā, ap 80 procentu spēku uzņēmums velta aizsardzības jomai, specializējoties arī mobilās infrastruktūras un sistēmu integrācijas pakalpojumu piedāvājumiem, tāpēc lielākie klienti ir Aizsardzības ministrija, Nacionālie Bruņotie spēki, “Latvijas Dzelzceļš”, “Tele2” un citi stratēģiski svarīgi uzņēmumi, sadarbības partneri atrodas gan Eiropā, gan ASV un Āzijā. “BELSS” ir arī Latvijas Drošības un aizsardzības federācijas biedrs.

Uzņēmums ir lielākais aizsardzības nozares sistēmu integrators Latvijā un spēj nodrošināt plašu inženiertehnisko risinājumu un pakalpojumu klāstu, satelītsakarus, kā arī ēku un inženierbūvju projektēšanu un būvniecību. Kopš pastāvēšanas pirmsākumiem “BELSS” ir saistīts arī ar telekomunikāciju iekārtu jomu – rāciju izplatīšanu, bet jaunais uzņēmuma virziens ir dronu ražotne.
Tā darbojas jaunizveidotā uzņēmuma “ERASER” paspārnē. “ERASER” līdzīpašnieks, “BELSS” Biznesa attīstības vadītājs Edgars Gauručs pastāsta, ka aktīvi ar dronu virzienu “BELSS” sākuši strādāt pirms dažiem gadiem, saprotot, ka drīz var būt nepieciešami pašu ražoti droni un programmrisinājumi, jo tos nevarēs vairs iepirkt no Ķīnas, kas nenoliedzami ir līderis šajā nozarē gan cenu, gan izpildījuma ziņā.

“Sapratām, ka ar labiem inženieriem un pilotiem, kas mums ir Latvijā, un “BELSS” ilggadējo pieredzi militārajā jomā mums ir labs pamats darīt pašiem,” E. Gauručs saka, iepazīstinot ar savu dronu nodaļu. Sācies kā startaps “BELSĀ”, no diviem cilvēkiem pirms pāris gadiem nu jau izaudzis līdz 38 darbinieku kolektīvam, bet apgrozījums šajā jomā pērn bijis vairāki miljoni eiro. “Esam nostartējuši starptautiskā iepirkumā, kur no 260 kompānijām iekļuvām vispirms to 30 skaitā, ko uzaicināja uz pārrunām, tad arī to 15 skaitā, kas piedalījās testos, un esam starp tiem pieciem ražotājiem, kas testus izturēja,” E. Gauručs lepojas. Panākumi palīdzējuši stiprināt pārliecību, ka latvieši nav tikai iesācēji dronu pasaulē, ka varam konkurēt ar citiem gluži cienīgi. “Mums jābūt ne tikai labiem, bet labākiem par citiem,” par konkurenci dronu nozarē paskaidro “BELSS” un “ERASER” komanda.

Jautāts par to, kā konkurēt dronu ražotāju tirgū, kurā tepat Latvijā, patiesībā tepat Mārupē, ir citi uzņēmumi, “BELSS” un “ERASER” valdes loceklis Kaspars Ziediņš skaidro, ka jau no sākuma bijis skaidrs, ka jāstrādā ir maksimāli jaudīgi visos virzienos, tāpēc radīta ļoti nopietna dronu izstrādes komanda, tālāk dronu testēšanā un kvalitātes kontrolē iesaistīti lieliski speciālisti un visbeidzot iesaistīta apmācīta ražošanas komanda. “Tā ir vesela infrastruktūra, ko esam radījuši, jo tikai tā spējam konkurēt,” viņš paskaidro. “Tepat jau līdzās mēs cits ar citu strādājam, un kaut kur tie produkti ir līdzīgi, bet reizē katram ir sava niša, kurā specializēties. Mums tie ir mazāka izmēra droni, ko ražojam lielākā kvantitātē, arī droni, kas ir daudz ātrāki nekā citiem un spēj iznīcināt citus dronus gaisā. Citi ražotāji tādus nepiedāvā.” Edgars piebilst, ka nozarē galvenais uzdevums ir nevis nokopēt labu produktu, bet atrast labāku risinājumu. “Mēs nemēģinām uztaisīt vēl vienu telefonu, bet meklējam citu veidu, kā piezvanīt,” viņš saka. Jā, tirgū ir cīņa par labiem speciālistiem dronu jomā, bet uzņēmumā ir daudz jaunu cilvēku, viņi paši ir aizrautīgi, seko līdzi jaunumiem un ir dedzīgi iesaistījušies produktu uzlabošanā, tieši šādu pieeju “ERASER” redz kā savu stipro pusi konkurencē ar citiem.

K. Ziediņš uzsver, ka nepieciešama operatīva adaptācija, lai noturētos tirgū un lai dronus varētu izmantot reāla kara apstākļos. “Bez labas inženieru komandas to vispār nevar izdarīt, jo mums bijušas situācijas, kad burtiski diennakts laikā jāatrisina kāda funkcionalitātes problēma, lai drons spēj paveikt to, ko no tā sagaida pasūtītājs,” viņš skaidro. Tas nav par pirkšanu un pārdošanu, jo skaidrs, ka pati dronu ražošana ir vieglākais posms visā ciklā. “Saskrūvēt to visu kopā patiešām nav grūti, ja inženieri savu darbu ir paveikuši,” E. Gauručs turpina. Testos rūdījušies gan inženieri, gan droni, un tāpēc būtiskākas par gadiem ilgi izstrādātām tehnoloģijām te ir tieši tehnoloģijas, ko ražotājs pēc nepieciešamības spēj operatīvi mainīt. Tāpat mūsu darbinieks ir septītais ātrākais dronu pilots pasaulē, komandai pārstāvot Latviju, izdevies palikt piektajiem pasaulē – Latvija sevi piesaka kā spēcīgus spēlētājus šajā tirgū. “Jā, mēs pieņēmām darbā puisi, kas tobrīd vēl tikai kārtoja 12. klases izlaiduma eksāmenu, viņš vienkārši ir aizrautīgs un talantīgs un tagad paveicis ļoti daudz mūsu produktu attīstībā,” E. Gauručs pastāsta, vēlreiz apliecinot, ka šajā biznesā “te un tagad” faktors ir svarīgāks par “ilgi un pamatīgi”.

Skaidrs, ka uzņēmēji spēj ātri adaptēties jaunām situācijām, un kopš kara sākuma Ukrainā sadarbība ar Aizsardzības ministriju ir kļuvusi ātrāka un elastīgāka, kā arī valsts likusi militārās jomas uzņēmumiem justies noderīgākiem un svarīgākiem.
“Mums Latvijā ir pat poligons, kur testēt dronus elektroniskās karadarbības apstākļos, kādu Eiropā nemaz tik viegli neatrast,” E. Gauručs paslavē. Būtiski, ka sarunās ar Aizsardzības ministriju latviešiem izdevies izskaidrot arī dronu biznesa specifiku, kurā, protams, savas intereses pārstāv arī Ukrainas dronu ražotāji, kas lielākoties meklē tikai finansiālu atbalstu. “Ir runa par savas industrijas protekciju. Mūsējiem jāsaprot, ka svarīgi attīstīt dronu ražošanu Latvijā un vispirms jau jāstiprina šeit tieši uzņēmumu ar Latvijas kapitālu R&D (Research and Development) spējas, lai mēs dienas, stundas vai nedēļas laikā spējam mainīt to, kas nepieciešams.

No malas tie visi ir droni, kas lido, bet realitātē tās ir neskaitāmas nianses, tā ir spēlēšanās uz fizikas likumu robežām, kas dod tos panākumus, tāpēc mums kā mazai valstij ir svarīgi, lai tieši vietējie uzņēmumi būtu spēcīgi produktu radīšanā, kas, protams, ir grūtākais un arī dārgākais šajā biznesā,” mārupieši saka. Bet šobrīd militāristi ar
dronu ražotājiem lieliski sadarbojas, viens otru papildinot. Esot reizes, kad karavīri lūdz atrisināt kādu problēmu inženieriem, bet ir arī gadījumi, kad ražotāji piedāvā ko jaunu armijai. Un labāki rezultāti iespējami, abām pusēm ieinteresēti strādājot, tāpēc uzlabojusies izpratne un, kā dronus izmantot.

Vaicāts par nākotni, E. Gauručs neslēpj savu redzējumu. “Karš īsti nebeigsies, pat ja tiks uzlikts uz pauzes. Tas dos mums laiku, lai mēs saražotu sev bruņojuma rezerves, apmācītu mūsu kaujiniekus darboties ar jaunajām sistēmām un turpinātu pilnveidoties, jo bezpilotu sistēmas nekur nepazudīs, tās tikai attīstīsies. Un šajā pauzē turpinās bruņoties agresors un arī pārējā Eiropa. Un Latvija joprojām atradīsies tur, kur tā atrodas – tiešā tuvumā Krievijai. Atslābt nevarēsim,” viņš saka.

Bet K. Ziediņš piebilst, ka visu komponenšu piegāžu ķēdes nodrošināšana varētu būt izaicinājums, ja pašlaik vēl pieejamā Ķīnas produkcija varētu kļūt nepieejama. Būs jāmeklē konkurētspējīgas alternatīvas. Un pēc būtības jebkurš drons ir izmantojams tiklab militārajā jomā, cik civilajā, tāpēc uzņēmums neuztraucas par to, ka būs jāpārstrukturē sava ražošana citās sliedēs, un rūdījums militārajos uzdevumos to noteikti palīdzēs veikt.

Svarīgi, ka veidojas militārās industrijas ekosistēma

SIA “Ammunity” militārajā nozarē ir jauns vārds labai ilgu gadu pieredzei. Proti, uzņēmums “Vairog EU”, kas jau vairāk nekā 10 gadus Latvijā ražo mazkalibra munīciju, tagad mainījis nosaukumu un zināmā mērā atgriezies Mārupē. Proti, nupat uz telpām “Piche” centrā pie Ulmaņa gatves “Circle K” pārcelties pošas birojs, tāpat bez ražotnes Bauskas novadā Mārupē tagad darbosies arī īpašnieku saistītais uzņēmums – SIA “VDS Manufacturing”, kas nodarbojas ar metālapstrādi un citstarp ražos atsevišķas komponentes arī militārajai ražošanai. Uzņēmumā kopumā ir 32 darbinieki, lielākā daļa gan strādā ražotnē Bauskas novadā, bet biroja darbinieki pamatā ir mārupieši.

“Ammunity” galvenokārt ražo mazkalibra munīciju no 4,6 līdz 12,7 mm, saliekot kopā, tās ir vairāk nekā 30 dažāda veida pozīcijas. Nākotnē uzņēmums plāno samazināt sortimentu, taču palielināt ražošanas apjomus atsevišķās, ejošākajās pozīcijās. Uzņēmums pirms neilga laika tirgū piedāvāja arī tādu inovatīvu produktu kā artilērijas lādiņu praimeri, kas palīdzēja atvērt jaunus eksporta tirgus uz ASV, Poliju un vairākām citām valstīm, taču lielākā daļa no saražotā paliek tepat Latvijā,” stāsta uzņēmuma vadītāja Beāte Krauze-Čebotare. Viņa “Ammunity” pievienojusies 2024. gada augustā ar mērķi veikt uzņēmuma restrukturizāciju, pārskatīt iekšējos procesus, optimizēt ražošanu un sagatavot uzņēmumu investora piesaistei.

“Jā, man, sākot darbu šeit 2024. gada vasarā, tas bija lēciens nezināmajā, un varbūt ne pārāk ierasti, ka militārās jomas uzņēmuma vadību uztic sievietei, taču interesanti, ka arī valsts aizsardzības korporācijas vadītāja tagad Latvijā ir sieviete, pieļauju, ka nākotnē dāmu būs vēl vairāk. Savā karjeras ceļā esmu sapratusi, ka pēc gada, kas pavadīts valsts sektora kapitālsabiedrībā, labprātāk vēlos strādāt privātajā sektorā, tāpēc, saņemot piedāvājumu pievienoties šai komandai, kura meklēja profesionālu vadītāju, kas saprot, kā strādā valsts sektors, un ir ar pieredzi procesu optimizēšanā, es labprāt šo izaicinājumu pieņēmu. Protams, man ir pagājuši vairāki mēneši, lai saprastu, kā tas viss strādā, un es joprojām daudz mācos, taču nu jau labi atšķiru ložu kalibrus,” viņa pasmaida, piebilstot, ka viens no uzņēmuma līdzīpašniekiem Juris Viktors Ozols ir viens no retajiem mazkalibra munīcijas speciālistiem Latvijā, tāpēc uzņēmuma komandas pieredze ir tāda, no kuras daudzējādā ziņā var mācīties.

B. Krauze-Čebotare stāsta, ka starp militārās industrijas uzņēmumiem Latvijā veidojas partnerības, sadarbība palīdz ieraudzīt kopīgas problēmas un meklēt tām risinājumu. “Izveidotajā militāro tehnoloģiju asociācijā, kur esam iestājušies, arī ir sinerģijas un aktivitātes, biedri cits ar citu runā par dažādiem potenciāliem kopprojektiem. Bet kopumā nozarē, ja skatāmies plašāk uz Eiropu, protams, ir arī liela konkurence.
Tāpēc lielie koncerni, kam pieder gan mazkalibra munīcijas, gan šaujampulvera ražotnes, vispirms cenšas savējos nodrošināt ar izejvielām un netirgo izejvielas militārām ražotnēm citās valstīs, nepārdod pulveri konkurentiem,” viņa paskaidro.

Starp citu, tieši šaujampulveris, kas “Ammunity” nepieciešams ražošanai, ir viena no pieprasītākajām precēm šobrīd militārajā industrijā, un tas nozīmē, ka to var nopirkt nevis tur, kur gribas, bet tur, kur var dabūt, un skaidrs, ka par preci uzreiz ir jāsamaksā, lai kāds cits to nenopērk. “Un tad nu šaujampulveri, par kuru samaksājām 3. janvārī, Latvijā labākajā gadījumā saņemsim jūlijā, kas nozīmē, ka uzņēmuma līdzekļi, kāds pusmiljons eiro, 6 mēnešus ir iesaldēti,” darbošanās specifiku ieskicē uzņēmuma vadītāja. Viņa paskaidro, ka Latvijas veiksmes stāsts noteikti būtu, ja kādam atrastos 200 miljoni eiro šaujampulvera ražotnes atvēršanai Baltijas valstīs, bet ne pie mums, ne kaimiņos nav dzirdams, ka kādam būtu tādi plāni, līdz ar to tas ir jāpērk no ASV, Turcijas un citām valstīm, kas nozīmē sarežģītas piegādes ķēdes.

“Šis bijis arī tāds kā pagrieziena punkts mūsu uzņēmumam, jo pēdējos gadus nācās strādāt ar zaudējumiem – ar Aizsardzības ministriju vēl pirms Ukrainas kara noslēgtie līgumi vairs jau sen neatbilda realitātei, cenas nebija pārskatītas, jo skaidrs, ka pēc pilna mēroga kara sākšanās Ukrainā izejvielas strauji kļuva grūti pieejamas, un cenu līmenis krasi mainījās. Tāpēc ilgi runājām ar ministriju, lai šo jautājumu risinātu, bet paralēli meklējām jaunus eksporta tirgus un sākām ražot jaunus produktus.
Secinājām, ka mums ir pieredze, kā to darīt, jā, esam kļūdījušies un mācījušies no pašu pieredzes, bet šobrīd zināšanu bāze ir gana laba, lai varētu augt un attīstīties.

Šī ir diezgan specifiska industrija, prasa ārkārtīgi lielus ieguldījumus, un tā ir ļoti būtiska iezīme. Pasaulē lielākie militārie ražotāji ir daļa no lielas grupas, kur īpašnieki ir starptautiskas kompānijas ar lielu kapitālu, vai arī tās ir valsts īpašumā esošas kompānijas. Tepat Somijā ir valdībai piederošas militārās kompānijas, arī Lietuvā līdzīgi. Mums īpašnieki ir trīs privātpersonas, kas ir labi, ka Latvijā ir vietējais munīcijas ražotājs, bet tas arī rada lielas grūtības, jo būtībā īpašniekiem nav nepieciešamo naudas līdzekļu, lai ieguldītu turpmākajā attīstībā, un esam sapratuši, ka jāpiesaista investors, un pie tā arī šobrīd aktīvi strādājam. Piemēram, pēc aptuvenām aplēsēm ražošanas apjomu palielināšanai tikai iekārtām vien būtu jau visai drīz nepieciešami vismaz 11 līdz 25 miljoni eiro. Iespējas aizņemties arī ir visai limitētas.

Tikmēr iekārtas ir dārgas un prasa lielus ieguldījumus, tāpat preču piegāde un naudas līdzekļu iesaldēšana ražošanas izejvielās ir daudz atšķirīgāka nekā citās nozarēs. Līdz ar to jābūt pietiekami daudz brīvajiem līdzekļiem, lai maksātu piegādātājiem avansus. Tas saistīts ar to, ka mums ražošanai nepieciešamās izejvielas visur pasaulē pašlaik ir ļoti pieprasītas, un praktiski nav ražotāju, kam būtu pieejamas pēcapmaksas opcijas, ir tikai priekšapmaksa, turklāt lielākā problēma ir tāda, ka pēc priekšapmaksas nākas gaidīt mēnešiem, jo jārēķinās ar
piegādātāju ražošanas kapacitāti, ne vienmēr ražošanu var uzsākt nekavējoties. Tāpat ir nepieciešams nokārtot arī
eksporta-importa atļautas, kas nepieciešamas izejvielu nogādāšanai pie mums uz Latviju, kas sarežģī piegāžu iespējas un pagarina piegādes termiņus. Šīs preces ir zem stingras kontroles, turklāt katrā valstī, kuru šķērsojam, vajadzīga atsevišķa atļauja, fizisks dokuments, kas jāsaņem un kas jāparaksta katrai valstij, kurai prece brauc cauri, nevis online iegūstama licence.

Aizvien vairāk vietējo ražotāju Latvijā nozarē tiek novērtēti, lai arī Brazīlijā to pašu mazkalibra munīciju, protams, var saražot lētāk. Taču, ja pirms kara Ukrainā likās, ka nebūs problēmu arī atvest patronas no tās pašas Brazīlijas, tad tagad ir skaidrs, ka ir jāizskata iespēja, ka ģeopolitisku iemeslu dēļ tā krava līdz mums nenonāk. Turpretī mūsu ražotnē nepieciešamības gadījumā tepat uz vietas var ražot visu diennakti, un, skatoties uz visiem iespējamajiem riskiem, tas valstij ir būtiski. Tāpat mums jābūt spējīgiem 24 h laikā savu ražošanu pārcelt uz citu lokāciju, ja tas nepieciešams. Kopumā izpratne par militārās ražošanas sektoru Latvijā ir uzlabojusies.

Aizsardzības ministrija un valsts pārvalde kopumā nav viegls partneris privātajam sektoram, dažādas likumiskās prasības un nosacījumi šo jomu dara ļoti smagnēju, tāpēc noteikti gribētos, lai procesu virzība un lēmumu pieņemšana būtu ātrāka un elastīgāka. Taču redzam, ka arī Aizsardzības ministrijā darbinieku kompetence militārās ražošanas jomā daudzu gadu laikā ir pieaugusi, un kopš manas pievienošanās uzņēmumam ir izdevies panākt vairākus kompromisus savstarpējā sadarbībā, par ko ministrijai un tās darbiniekiem esam ļoti pateicīgi.

Nav noslēpums, ka tad, kad sākām ražot jaunu produktu, mums izdevās ātrāk to pārdot uz ārzemēm, nevis Latvijas
vajadzībām. Tāpat cena, protams, ir svarīgs jautājums. Latvijā ražotais produkts noteikti nebūs lētāks kā kaut kur citur saražotais, bet tas radīs darba vietas, nodokļu ieņēmumus, sakārtotu infrastruktūru. Būtisks ir arī drošības jautājums, radot iespēju, ka paši varam tādu produktu uz vietas saražot un krīzes situācijā tas mums būs pieejamāks. Viens uzņēmums rada ekosistēmu, citiem uzņēmumiem pasūta papildu komponentes, tādejādi veidojas vietējās ražošanas ekosistēma, industrija saglabā dzīvotspēju, var augt un attīstīties,” B. Krauze-Čebotare ieskicē galvenās “Ammunity” aktualitātes savā darbā un nozarē kopumā.

Pašiem savs militārais vāģis

Ar atšķirīgu pieredzi militārajā nozarē Mārupē darbojas uzņēmums “VR Cars”, kas izveidots, lai strādātu kopā tieši pie jaunā militārā transportlīdzekļa “VR FOX” radīšanas.

“Mēs vēl neko neražojam,” paskaidro uzņēmuma vadītājs Ali Jansons. Viņš stāsta, ka ideja par auto dzimusi pirms vairākiem gadu desmitiem, bet jaunākās aktualitātes ir pirms pieciem gadiem uzsāktā sadarbība ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS).

“Piedāvājām, ka varam šādu auto ražot, gribējām saprast, vai to kādam vajag, un noskaidrojās, ka ir interese. Saņēmām vienu mazo grantu, lai radītu jau tādu kārtīgu skiču projektu, tajā savu redzējumu saskaņojām ar NBS vajadzībām un nonācām jau pie nākamā tā sauktā Research and Development (R&D) līguma, kur uzdevums jau bija uzprojektēt un izgatavot pirmās divas mašīnas, kur viens prototips paliek mums, otrs – NBS, šis jau bija diezgan konkrēti par to, vai vispār šo varam īstenot. Tagad esam nonākuši līdz tam, ka uzsākta sarunu procedūra par līgumu. Ja tagad, pavasarī, noslēdzam līgumu, tad nākamgad mēs sāksim ražot un tuvāk gada nogalei varēsim piegādāt Aizsardzības ministrijai pirmos auto,” stāsta A. Jansons. Viņš neslēpj, ka rezultāts tapis kopsadarbībā konstruktoriem, inženieriem un militāristiem.

“VR FOX” ir no nulles radīts auto, kur liela daļa detaļu arī tiek ražotas pašu uzņēmumā. Skaidrs, ka vāģim pirks dzinēju, riepas, diskus un citu, ko parasti autoražotāji paši netaisa, bet pārējo taisīs paši. Vāģi ir ergonomiski, ar teicamu veiktspēju, un būtiska bijusi arī rezerves daļu aizvietojamība.

“VR Cars” mērķis ir ražot “VR FOX” mazsērijas apjomā, optimāli ap 200 militāro vāģu gadā, tie būtu gan Latvijas armijai, gan arī eksportam. Tieši šobrīd paralēli līgumam ar mūsu Aizsardzības ministriju uzņēmumam notiek sarunas ar citiem klientiem par automašīnu piegādi, “VR Cars” piedalās iepirkumos un virzās pretī vēl citiem pasūtījumiem.

Uzņēmuma aktualitāte bez iepirkumu, papīru un visādu atļauju lietām ir veiksmīgi visu nomenedžēt, kā vienmēr, ir jārisina finanšu jautājumi, kas nav viegli, jo ieguldījumi vajadzīgi lieli, bet pagaidām kaut kā galā tiekot, skatoties arī uz iespējām dabūt vēl kādu līdzfinansējumu ražošanas uzsākšanai. “Mums neiet superviegli, un valsts pretimnākšana būtu vajadzīga ne tikai vārdos, bet arī darbos. Neminot konkrētus skaitļus, jau esam ieguldījuši miljonus šajā projektā, un līdz šim līdzfinansējums bijis niecīgs, tas viss ir uz mūsu pašu kakla visu laiku.

Tagad it kā kaut kādas atbalsta programmas parādās, bet pretendentiem tiek prasīts apgrozījums. Mums tāds vēl nevar būt, kamēr neražojam. Un tas ir vēl viens šķērslis, taču pamazām virzāmies uz priekšu. Un svarīgākie jau ir cilvēki, darbinieki ar nepieciešamajām zināšanām, tā ir būtiskākā lieta. Sastapāmies, ka jāievieš nepieciešamās tehnoloģijas pašiem, jo nedz Latvijā, nedz Baltijā neatrodam, kas mums metālapstrādē var palīdzēt. Taču tas viss ir daļa no procesa, kas rit uz priekšu, jācer, ka būs veiksmīgi,” saka A. Jansons.

Viņš pats ir armijas rezervists un neslēpj, ka vēl pirms 25 gadiem situācija bija smaga, nebija nedz aprīkojuma, nedz nodrošinājuma. “Tagad instruktoru līmenis ir pamatīgi audzis, bet tie caurumi, kas jāaizlāpa, pēc 30 gadiem, kad savai armijai vispār nepievērsām uzmanību, nedevām naudu, ir lieli. Arī tagad, kad finansējums ir audzis, augusi izpratne un radusies pieredze, brīžiem ir grūti saprast, ko vajag vispirms. Valsts aparātā viss notiek lēni, pat tagad, kad pēc Ukrainas kara sākuma arī pie mums parādījies tāds pamatots iespringums. Skaidrs, ka nekādas katastrofas nav, bet, jo labāk mēs gatavosimies, jo mazāka ir iespējamība, ka kaut kas slikts notiks. Un, ja nesāksim tagad, tad nekad arī nekas nemainīsies, tāpēc mums pašiem jādara, par to nav šaubu,” uzņēmējs uzskata.

Viņš teic, ka runāt par militāro industriju Latvijā būtu pārlieku skaļi, jo kaut vai tai pašā autobūvē ir skaidrs, ka varam runāt tikai par mazsērijas ražošanu, jo autobūvē masveidā ražot nozīmē, sākot no 10 tūkstošiem mašīnu gadā. “Mums tas nav iespējams. Jā, ir somi ar savām bruņumašīnām, bet tur mēs esam tikai darba rokas, tāpēc mums tā industrija, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, drīzāk ir tādas mazas specifiskas lietas, ko vietējie radījuši un var ražot, bet arī tas ir svarīgi, ka mums kaut kas pašiem ir,” teic A. Jansons