Advokāts, kurš izmainīja Mārupes pilsētvidi

Bet pirms tam Mārupe kļuva par vietu, kas izmainīja paša dzīvi, paverot jaunas biznesa iespējas

Ar LU profesoru, “Jāņa Kārkliņa zvērinātu advokātu biroja” dibinātāju un uzņēmēju JĀNI KĀRKLIŅU sarunājas SILVESTRS SAVICKIS.

SILVESTRS SAVICKIS. Jāni, internetā stāv rakstīts, ka jaunā dzīvojamā kvartāla “Muuna” attīstītājs ir tāds SIA “Angern”, kas ir reģistrēts 2023. gada augustā. Tagad lasu, ka 2025. gada marta sākumā ekspluatācijā ir nodota dzīvojamā kompleksa pirmā kārta un tas ir gatavs uzņemt pirmos iedzīvotājus.
Iepriekšējā “Uzņēmēju Vēstu” numurā Tava kolēģe Kristīne stāstīja, ka pirmā projekta daļa ir uzbūvēta 11 mēnešos. Tā taču parasti nenotiek – pastāsti, kā Tev tas izdevās?

Igauņi nobijās

JĀNIS KĀRKLIŅŠ. Labi, par visu pēc kārtas. Bija 2022. gads. Es dzīvoju Mārupē un labi zināju degradēto teritoriju Gaujas ielā – tur bija motoskolas treniņu laukums, vecs angārs, kurā ik pa laikam notika kaut kāda ražošana, dažādas vecas ēkas, kurās vienā pat bija iekārtota it kā aptieka, viss kas, bet kopumā nolaista vide, kas galīgi neatbilda priekšstatam par Mārupi. Zemes gabali tolaik piederēja vairākiem igauņu investoriem, Igaunijā bija sākusies ekonomiskā lejupslīde, tikko bija sācies karš Ukrainā, cēlās Euribor likmes. Igauņi nobijās, saprata, ka “šitais nav mums”, un izlēma no teritorijas atbrīvoties un piedāvāja zemesgabalus iegādāties vairākiem potenciāliem pircējiem, starp kuriem bija arī labi zināmais Igaunijas būvnieks “Merks”.

Zemesgabalu lielākais investors no Igaunijas bija mana advokātu biroja klients, un tā es uzzināju, ka šis lielais zemes gabals tiek pārdots. Pārdošanas cenā ietilpa arī būvprojekts ar jau apstiprinātu būvatļauju. Man šī vieta likās vienkārši ideāla nekustamā īpašuma attīstīšanai. Es ieraudzīju tās krāsainās mājiņas, ko mēs tagad saucam par rūķu mājiņām, un sapratu, ka tas ir lieliski.
Gribējās arī radīt kaut ko tādu, kas paliktu pēc sevis, kas būs redzams vēl gadiem – vēlējos, lai, pateicoties kādai manai darbībai, paliek noderīgi un estētiski baudāms vides objekts. Starp potenciālajiem pircējiem notika projekta sava veida izsole, un es pārsolīju arī “Merku”. “Angern” bija dzimis!

Lai kaut ko darītu tālāk, bija nepieciešams kāds, kas orientējas būvniecības un nekustamā īpašuma attīstīšanas tēmā. Ar manām zināšanām jurisprudencē un komerctiesībās šādam projektam varētu nepietikt. Es pazinu “Merka” toreizējo vadītāju Andri Bišmeistaru, pareizāk sakot, viņa dzīvesbiedri Kristīni, kura strādāja vienā no maniem uzņēmumiem “Agro Credit”, bijām arī ģimenes draugi jau vairākus gadus. Pazīšanās ar Andri radīja iespēju pirmajai sarunai – es viņu uzrunāju, sakot, ka pietiks 18 gadus strādāt igauņu labā. Kāpēc Latvijā ir pilns ar igauņu attīstītājiem, bet latviešu nav. Nu, ir tagad “Pillar” un vēl daži, bet principā viss tirgus ir ārzemniekiem. Ticība, ka Andris gribēs iet prom no siltās “Merka vietas”, gan nebija liela.

Bet Andris tomēr pieņēma lēmumu “lēkt nezināmajā”, jo kopīgas biznesa pieredzes kā partneriem mums vēl nebija. Zemes iegādei naudas pietika pašam, bet būvniecībai vēlāk piesaistījām “Swedbank”, kas palīdz ar būvniecības darbu līdzfinansējumu.

Šodien jau 85 % dzīvokļu ir pārdoti. Tagad esam jau otro un trešo kārtu izprojektējuši, gaidām būvatļauju no Mārupes būvvaldes. Tūlīt būsim nolīdzinājuši visu degradēto vidi kvartālā.
Mērķis ir, ka divu gadu laikā “Muuna” būs lielisks kvartāls ar izcilu vidi – dzīvesvieta jaunām ģimenēm, biznesa vieta komersantiem, un, iespējams, pats galvenais, Mārupe iegūs sakārtotu, mūsdienīgu un estētiski baudāmu dzīves telpu – Mārupes kluso centru.

S.S. Kāpēc “Angern” – neizklausās latviski, ko tas nozīmē?

J.K. Ir tāda vieta Kurzemē – Engure. Andrim Engurē ir lauku māja, mana sieva Annija arī nāk no Engures, kur bieži ciemojamies. Tur arī nejauši satikāmies, un uzsākām pirmo sarunu par šo projektu. Bet Engures vēsturiskais nosaukums ir Angern. Savukārt, lībiešu valodā angern nozīmē zutis. “Muuna”, kas ir projekta nosaukums, gan ir PR aģentūras radīts. Pasūtījām vairākus variantus un izvēlējāmies “Muuna” nosaukumu.

Liktenīgās attiecības ar Mārupi

S.S. Tu neesi iedzimtais mārupietis. Pastāsti, kā Tu te nokļuvi.

J.K. Taisnība, ar Mārupi man nav nekādu vēsturisku saišu – esmu Rīgas bērns no Imantas deviņstāvenes. Kā jau daudziem, man dzīve padomijā droši vien bija radījusi traumu.
Dzīvoju daudzīvokļu mājā ar liftu un vidē ar no tā izrietošajām sekām. Tāpēc jau bērnībā zināju, ka vēlos dzīvot idilliskā privātmājā, kā rādīja 80.–90. gadu ārzemju seriālos televīzijā.

Pienāca laiks dibināt ģimeni – ar sievu skatījāmies, kur dzīvot, un bija skaidrs – mērķis ir privātmāja. Kur meklēt? Kā jau teicu, sieva nāk no Kurzemes, es arī dzīvoju tanī pat Daugavas pusē, tad nu bija skaidrs, ka māja jāmeklē turpat Pārdaugavas malā. Vispirms sākām skatīties Pārdaugavu, bet tad, pag, ir taču tāda Mārupe.
Vienīgais gan, ko biju dzirdējis par Mārupi, bija Mārupes gurķi. Bet dzīvē viss notika ļoti vienkārši – atceros, kā toreiz abi virtuvē blenderējām zemenes, pa starpu sieva lasīja interneta sludinājums un pie viena apstājās. Sazvanījām pārdevēju, aizbraucām un tūlīt arī nopirkām. Tas bija 2004. gads – uzreiz arī sākām projektēt un būvēt, un 2006. gadā jau ievācāmies. Tagad esam mārupieši teju jau 20 gadus.

Šodien, paraugoties atpakaļ, Mārupe kā vieta ir spēlējusi nozīmīgu lomu mana dzīves ceļa attīstībā. Kontakti, biznesa virzieni – tas viss ir attīstījies tieši no Mārupes. Par to mazliet vēlāk.

S.S. Kur iepazināties ar Anniju?

J.K. Klasisks stāsts – studējām vienā studiju virzienā – jurisprudenci Latvijas Universitātē. Es mācījos 3. kursā LU Juridiskajā fakultātē, Annija bija kursu zemāk. Viņa jau toreiz bija sabiedriski aktīva – otrajā kursā organizēja fukšu balli (iesvētības pirmkursniekiem – red.), es pieteicos palīdzēt. Apprecējāmies pēc pusotra gada – 2001. gadā. Martā svinējām 25 gadu iepazīšanās jubileju.

Atceros, ka man bija 21 gads, es braucu pirmo reizi pie Annijas mammas un tiekoties paziņoju, ka līdz 30 gadiem neprecēšos – tā es savulaik biju izlēmis. Tomēr dzīve ievieš korekcijas, un intuīcija, ka tomēr vajadzētu apprecēties agrā jaunībā, izrādījās pareiza. Esmu ļoti pateicīgs sievai par to, kā viņa rūpējas par ģimeni. Lai gan esam aizņemti cilvēki, mūsu bērni ir vienmēr aprūpēti, bet ne izlutināti.

S.S. Esat partneri ne tikai dzīvē, bet arī biznesā?

J.K. Jā, abi esam līdzīpašnieki savā advokātu birojā. Dienu dienā kopā. Kādam var šķist, kā nu tā var, vai nevajag atpūtu vīram no sievas? Mēs esam ne tikai laulātie, bet arī dzīves labākie draugi. Tā var būt nav daudziem, bet ja ir, tad tālāk viss ir lieliskā kārtībā.

Mēs abi sēžam vienā kabinetā, bet starp mums ir divi lieli datora monitori (smaida). Arī lomas birojā mums ir sadalītas. Kopīgi mēs saskaņojam stratēģiskus jautājumus – par jaunu darbinieku pieņemšanu, par biroja zīmolu, par attīstīšanos.
Ikdienā es vadu operatīvo darbību, bet Annija – stratēģisko, lomas ir sadalītas. Ja tu esi atbildīgs par kaut ko, tad arī par šo lietu tu pieņem lēmumus, un otram tur nav ko jaukties. Bet kopumā biznesā esam kopā tikai divos uzņēmumos – advokātu birojā un “Angernā”, citos projektos kundze aktīvi nepiedalās.

Uzņēmēju dzimta

S.S. Tu vienlaicīgi valkā vairākas cepures: visplašāk Tu esi atpazīstams kā zvērināts advokāts, mācībspēks Latvijas Universitātē, Mārupē Tu esi zināms kā uzņēmējs, kurš darbojas vairākos biznesos. Kāda ir Tava aktīvās personības hierarhija, ja tā var teikt?

J.K. Šo jautājumu man bieži uzdod (smaida). Pamata nodarbošanās ir zvērinātu advokātu birojs. Sākām divatā ar sievu pie viena galda, laika gaitā esam izauguši līdz 25 cilvēkiem. Šobrīd esam Top 5-6 advokātu birojs Latvijā pēc apgrozījuma, bet daudzi mūs nemaz nezina, jo publicitāte nekad nav bijusi pašmērķis.

Pēc advokatūras seko pārējie uzņēmumi – “AgroCredit”, “Angern”, “Key Investments”, man pieder daļas restorānu biznesā, sabiedrībā labi pazīstamajā “36. līnijā” Jūrmalā, esmu arī “Signet Bank” akcionārs.

Man laikam primāri piemīt uzņēmēja gars, man ir svarīga neatkarība – kā tanī dziesmā “man nekādu priekšnieku nav”. Jau 4. kursā nodibināju savu uzņēmumu un uzsāku sniegt juridiskos pakalpojumus. Ja tik agri tu kaut ko tādu sāc darīt, tad jau laikam tas uzņēmējdarbības gēns ir. Es nevienu dienu neesmu strādājis pie kāda cita, ja vien neskaita dažādus sīkos darbiņus pusaudžu gados – uzrakt dārzu kādam turīgam jūrmalniekam vai nopļaut zāli, lai būtu kāda kabatas nauda.

Runājot par advokātu biroju, man sākotnēji nebija nekādas pieredzes vai zināšanu, kā savu darbošanos vadīt un uzskaitīt – pats izdomāju savu sistēmu, man nebija kam pajautāt.

Vecākiem nebija nekādu saistību ar jurisprudenci – tēvs fizikas doktors, māte – bioloģe. Arī rados neviena jurista. Tāpēc pats visu izdomāju, balstoties idejā, kas būtu ērti un kā labāk patiktu klientam. Birojs darbojas kopš 2001. gada, bet pats par zvērinātu advokātu kļuvu 2007. gadā.

Lai gan vecākiem un manai dzimtai noteikti sava loma manā biznesa izaugsmē ir bijusi. Nāku es no Jaunpiebalgas, no lielas uzņēmēju dzimtas, kuri jau muižas laikos izpirka zemes un sāka saimniekot. Vecvectēvs, kas bija lielās saimniecības īpašnieks, vienlaicīgi bija arī miertiesnesis Jaunpiebalgā, Cēsu apriņķī. Laikam kaut kas gēnos no visa tā ir. Saimniecību izpostīja 2. pasaules karš, tēvs un visa viņa ģimene tika izsūtīti uz Sibīriju, vectēvs izturēja 10 gadus Gulaga nometnē un nodzīvoja līdz 99 gadiem. Dzimtas mājas tika atgūtas 1991. gadā, bet, protams, no tās saimniecības nekas pāri nebija palicis. Tagad tur saimnieko mana māsa (Rūta Dimanta – red.).

Otrā cepure ir darbība akadēmiskajā vidē. Kopš 2002. gada esmu pasniedzējs Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, un 2020. gadā tiku ievēlēts par profesoru. Lai kļūtu par profesoru, ir jānostrādā vismaz 10 gadi LU, jābūt sasniegumiem zinātnē, un, protams, jāiegūst zinātņu doktora grāds.

Man bija skaidrs, ka, ja studē kādā jomā, tad līdz galam – tātad doktora grāds bija jau sākotnējs mērķis. Mans tēvs – fizikas doktors – kalpoja par piemēru – nevar zemāk latiņu nolaist. Bija arī skaidrs, kā sevi pozicionēt tirgū – labāk, ja tev ir doktora grāds, nekā, ja tā tev nav. Līdzīgi kā pie ārsta-profesora nāks vairāk pacientu, nekā pie tāda, kam nav grāda. Protams, ja tu būsi kvalitatīvs, tad tev arī maksās vairāk. Tas ir kaut kāds uzticības līmenis – ja viņam ir grāds, tad laikam viņš uz kaut ko ir spējīgs vairāk nekā citi.

Annija arī ir aizstāvējusi savu promocijas darbu un ir doktore. Tā sakot – viens no otra pavilkāmies. Mēs ar sievu savus promocijas darbus rakstījām uz maiņām – vispirms es, un sieva pieskatīja bērnus, tad – otrādi. Protams, šim mērķim sanāk arī ko nebūt no dzīves upurēt – ir tā, ka vismaz 3 mēnešus, kamēr raksti, tev nav sabiedriskās dzīves un brīvdienu. Beigās es aizstāvējos komerctiesībās par līgumtiesību modernizācijas tēmu Latvijā, bet Annija – konstitucionālajās tiesībās par valsts prezidenta impīčmentu.

S.S. Vai ir bijušas kādas lietas jurisprudencē, ar ko īpaši lepojies?

J.K. Advokāti nedrīkst stāstīt par savu klientu lietām – gan no likuma pozīcijām raugoties, gan tas neskaitās arī labais tonis. Nereti gan kādas lietas iegūst publisku skanējumu ne tavas ierosmes dēļ.

Piemēram, nesen Stokholmas Starptautiskajā šķīrējtiesā uzvarējām un atguvām savam klientam 14 miljonus. Masu mediji ziņoja par šo, bet paši mēs neko nestāstījām.

S.S. Kā jau pats teici, ir lietas, kas saistībā ar Tava biroja vārdu ir izskanējušas publiski. Nevaru nepavaicāt par bankas ABLV pārstāvību un arī par Pjotra Avena lietu.

J.K. ABLV īpašnieki atnāca pie manis paši un lūdza palīdzību man kā zināmam speciālistam komerctiesībās. Tas bija par ASV ieviestajām sankcijām pret banku. Lietas iznākums ir, ka ASV ieviestie ierobežojumi pret banku tika atcelti – to panācām, sadarbojoties ar ASV advokātiem un pašu bankas iekšējo resursu. Mans uzdevums bija Latvijas pusē koordinēt šo procesu.

Ar Pjotru Avenu savukārt bija sekojoši. Mums biroja politika nosaka, ka Krievijas un Baltkrievijas pilsoņus neapkalpojam, ar Avenu bija citādi. Pirmkārt, viņš ir Latvijas pilsonis un, otrkārt, cēlies no manu senču zemes Jaunpiebalgas. Avens bija atjaunojis baznīcu Jaunpiebalgā vēl pirms [Ukrainas] kara. Es savulaik biju pētījis savus dzimtas radurakstus, un vienā sarunā ar Pjotru atklājām, ka mani un viņa radi 19. gs. ir darbojušies kopā saimniecībā. Tātad novadnieks un Latvijas pilsonis. Bet man bija svarīgi jau pirmajā sarunā novilkt līnijas un noskaidrot, vai viņš ir Ukrainas pusē? Ja būtu bijis citādi, tas būtu absolūts no go.

Avens teica, ka viņam ir mērķis aizbraukt no Krievijas, dzīvot Rietumu pasaulē un pavadīt savu laiku Latvijā. Tagad tas ir piepildījies.

Advokāta misija ir līdzīgi kā ārstam – nereti jāaizstāv arī sabiedrībā nepopulāri cilvēki. Vēsturē ir bijuši nepatīkami piemēri, kad advokāti, kas pēc 2. pasaules kara bija uzņēmušies (vai norīkoti) aizstāvēt nacistiskās Vācijas kara noziedzniekus, izpelnījās sabiedrības nosodījumu. Sabiedriski nav patīkami atrasties tādā pozīcijā, bet ar to arī demokrātijas un tiesiskas valstis atšķiras no citām – ikvienam ir tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu.

Mārupe – pagriezienu un iespēju punkts

S.S. Pēc advokatūras un akadēmiskā darba seko vēl citi biznesi. Pastāstīsi, lūdzu, par tiem?

J.K. Šeit vietā ir izstāstīt, ka Mārupe simboliski ir kalpojusi kā pagrieziena punkts jaunu iespēju radīšanai un biznesu veidošanai. Ģeogrāfija pati par sevi, protams, neko neveido – to dara cilvēki, kas tiek satikti konkrētā laikā un vietā.

Un te vispirms ir stāsts par uzņēmuma “Agro Credit” izveidošanu. “Agro Credit”, kā jau to var nojaust no uzņēmuma nosaukuma, darbojas lauksaimniecības jomā. Vienkārši sakot, mēs galvenokārt kreditējam graudkopjus, kas vērsti uz eksportu, finansiāli palīdzot tiem tajos uzņēmējdarbības procesa posmos, kad tiem nepieciešami papildu apgrozāmie līdzekļi, piemēram, lai iegādātos graudu sēklas, minerālmēslus, augu aizsardzības līdzekļus utt. Aizdevuma likme ir 12 % gadā, līdz ar to te nav darīšana ar augļošanu, kā citiem var šķist pēc uzņēmuma nosaukuma.

Bet kā tas viss sākās. Kādu dienu pie mūsu mājas Mārupē piestāj auto. Tur iekšā jauna ģimene, kas iepazīstina ar sevi – mēs blakus būvēsim māju, būsim kaimiņi. Tas bija Ģirts Vinters ar sievu, sadraudzējāmies, kopā uzspēlējām hokeju. Ģirta profesionālā pieredze bija saistīta ar darbu finanšu sektorā. Nesen bija notikusi 2008. gada finanšu krīze, un Somijas lielākā banka “Pohjola” bija izlēmusi pārdot savu graudu finansēšanas biznesu Latvijā. Ģirts tur strādāja. Pēc viena hokeja treniņa ģērbtuvē sākām runāt, ka galvenais graudkopības kreditēšanas spēlētājs iet prom un veidojas brīva biznesa niša. Bija 2011. gads, un mēs šo nišu izlēmām aizpildīt. Pagājušajā gadā sasniedzām 25 miljonu portfeli un savā pastāvēšanas laikā esam izsnieguši kredītus vairāk nekā 100 miljonu apmērā. Mārupei gribot negribot bija sava simboliska vieta “Agro Credit” tapšanā.

Par “Angern” jau izrunājām. Kā jau stāstīju, ar Andri Bišmeistaru mani kopā saveda situācija, ka viņa sieva Kristīne strādāja “Agro Credit”. Kopā izveidojām un tagad vadām “Angern” biznesu – dzīvojamā kompleksa “Muuna” attīstīšanu. “Angern” ir divu ģimeņu uzņēmums, tajā darbojas gan Andra, gan mana sieva.

Tā pilnīgi droši varu apgalvot, ka gan “Agro Credit”, gan “Angern” radīšanā Mārupei ir bijusi ļoti nozīmīga loma. Esmu priecīgs par saviem partneriem Ģirtu Vinteru un Andri Bišmeistaru, ar kuriem ir ļoti viegli strādāt, jo viņi ir uzticami.

S.S. Tu esi iesaistījies arī sabiedriskās ēdināšanas jeb viesmīlības biznesā.

J.K. Ja par 36. līniju (restorāns “36. līnija” Jūrmalas kāpās, Dubultos). Pazīstu Lauri [Aleksejevu, šefpavārs un restorāna līdzīpašnieks – red.]. Man nekad nav bijis mērķis ieslīgt restorānu biznesā. Laurim vajadzēja palīdzību, lai izpirktu daļas no iepriekšējā līdzīpašnieka Mališkova [Artemijs Mališkovs, ilggadējs “36. līnijas” un citu biznesu Latvijā īpašnieks – red.]. Man bija līdzekļi, un es viņam palīdzēju to darījumu nofinansēt. Un tas ir viss – man nav plāna sekot ēdienkartei un pārtikas piegādēm. Es esmu tāds bridge loan – iedevu naudu, lai uzņēmums varētu izdzīvot.

Pie viena jāpiemin arī uzņēmums “Key Investments”. Tas ir tīrs ieguldījumu bizness, kas nodarbojas ar investīcijām vērtspapīros, akcijās. Tā sakot, papildu bizness pensijas kapitāla izveidošanai. Viens cilvēks tur darbojas.

S.S. Tik cienījamam biznesa portfelim piestāvētu ieguldījums arī kādos sociālos projektos.

J.K. Sociālajā lomā darbojamies konsekventi. Jau 20 gadus sniedzam bezmaksas juridisko atbalstu ziedot.lv. Organizācijas statūti paredz, ka 100 % no saziedotās naudas jānovirza ziedotāju noteiktajiem mērķiem – palīdzības sniegšanai konkrētiem lūgumiem un aktivitātēm. Administratīvo funkciju nodrošināšanai atbalstu ziedot.lv sniedz atbalstītāji, kā “Swedbank”, Ināras un Borisa Teterevu fonds un daudzi citi. Mēs nodrošinām bezmaksas juridisko atbalstu.

Vēl piedalāmies atsevišķos pro bono projektos, par kuriem jau stāstīju, un atbalstām dažādas studentu aktivitātes Latvijas Universitātē. Atbalstām arī vietējo kopienu – gan “Agro Credit”, gan “Angern” ir biedrības “Mārupes uzņēmēji” dalībnieki.

Latvija būs vadošā Baltijas valsts

S.S. Kā Tu vērtē kopējo biznesa vidi Latvijā?

J.K. Kopumā juridiskā infrastruktūra un normatīvo aktu bāze Latvijā ir izveidota labi. Ikvienam ir iespējas veidot savu biznesu. Nav tā, ka kāds tevi speciāli bremzētu, vai būtu kādi cilvēki, kas pateiktu, ka “tu ar šo nenodarbosies, jo nenodarbosies” – nekā tāda te nav.

Nereti gan es redzu, ka cilvēki kādas savas neveiksmes noraksta uz valsti, piemēram, to pašu nodokļu politiku. Piemēram, nodoklis reinvestētai peļņai ir nulle, un tas jauniem uzņēmumiem perfekti palīdz. Tas, kur ir kaut kādi mīnusi, ir ierēdņu neizpratne, ka tieši uzņēmējs ir tas, kurš to naudu rada. Tai pieejai vajadzētu būt, ka ierēdņiem nevis vajadzētu pateikt, ka “re, kur tev ir kļūdas”, bet pastāstīt, kā konkrēto jautājumu korekti risināt. Bet tas, protams, ir no iestādes uz iestādi. Mums kā advokātiem ir pieredze, ka ir ļoti sakarīgas institūcijas, kas tiešām iedziļinās uzņēmēja jautājumos, bet ir arī “plānā galdiņa urbēji”, kas tikai norāda, meklē blusas, bet neko nepalīdz risināt. Bet kopumā, es teiktu, lietas notiek ar plus zīmi.

Kāpēc mums bieži ir sajūta, ka lietuvieši un igauņi ir priekšā. Viena lieta, ka viņiem tā ekonomiskā krīze nebija tik smaga, savukārt latviešiem ir palikušas rētas, un veidojas piesardzība. Piemēram, mums “Muuna” projektā ir viens apakšuzņēmējs, kas strādā ar vecu tehniku, naudu attīstībai vispār neaizņemas, jo smagi cieta 2008. gada finanšu krīzē. Pēc būtības tas nav pareizi, bet viņš ir dabūjis tādu traumu, ka uz banku vairs nekad neies. Tādējādi viņš neaug, bet arī saka, es te labāk maz pelnu, bet dzīvoju bez stresa. Tā ir apzināta izvēle.

Es nedomāju, ka Latvijā ir sliktāk nekā Igaunijā vai Lietuvā. Vienkārši ir vajadzīgs laiks, un Latvija būs vadošā no Baltijas valstīm. Vajadzētu, lai politiķi iedrošina gan uzņēmējus, gan ierēdņus, jo pēdējie klausās politiķus. Var izdomāt 100 iemeslus, kāpēc kāda ideja nesanāks, bet vajag koncentrēties uz to, ko darīt, lai tā ideja izdodas! Es sagaidītu, ka Valsts prezidents iznāk un pasaka, ka uzņēmēji ir pirmajā vietā, jo tie ir lietu organizētāji, kas dod labumu visai Latvijas kopienai. Tad ierēdņi dzirdētu, un pazustu situācija, ka nereti no ierēdņu puses nav ieinteresētības patiesi palīdzēt uzņēmējiem. Daļai ierēdņu savukārt ir bailes no atbildības, tāpēc viņi labāk neko nedara nekā dara.

Valsts vadība ir tādā kā komfortā iegājusi – nodokļi nāk, var tur kaut ko paregulēt uz vienu vai otru pusi. Tādā kruīzkontrolē, ja tā var teikt. Bet, ja gribas izrauties, vajag jaudu un enerģiju, un to es tā īsti nejūtu no valdības puses. Bet kopumā es nekādus pelnus uz galvas Latvijas valstij nebērtu.

Jāatzīst, ka arī žurnālisti dažreiz grēko. Ja kāds uzņēmējs nāk ar savu iniciatīvu, uzreiz ir jautājums, kā interesēs tas tiek darīts, kas aiz tā stāv. Man pašam ir tāda pieredze bijusi, un tad pazūd vēlēšanās vispār kaut ko censties mainīt. Žurnālistiem vajag skandālu, klikšķus. Un tad cilvēks noklausās visu to un saprot, ka te ir kaut kāda shēmotāju valsts, un tas viss rezultātā veicina pilnīgu neticību Latvijai. Tas nav pareizi.

Ir svarīgi stāstīt par pozitīviem piemēriem – tie aizrauj. Jo vairāk būs tādu mediju, kas šādus piemērus atspoguļos, jo vairāk pavilksies arī citi līdzi. Līdzīgi kā ar hobijiem: tu spēlē golfu, es arī gribu pamēģināt. Latvija ir maza, un viens uz otru skatās.

Koncertzāle Mārupei

S.S. Kā Mārupe izskatās Latvijas kontekstā, un kas, Tavuprāt, mums te, Mārupē, pietrūkst?

J.K. Mārupe, protams, ir lieliska vieta dzīvei un strādāšanai. Viens no turīgākajiem Latvijas novadiem, neapšaubāmi, pateicoties tās tuvumam Rīgai un cilvēkiem, kas izvēlējušies un spējuši šeit iedibināt savu dzīvi.

Ja runājam, kas konkrēti man Mārupē pietrūkst – es ļoti gaidu, kad Mārupē būs pašiem sava koncertzāle. Tas nav normāli un ir pat komiski, ka, lai baudītu augstvērtīgu kultūru, mārupiešiem jābrauc uz Ulbroku vai Cēsīm. Mārupe ir viens no bagātākajiem novadiem – te varētu notikt tādas izrādes un koncerti (plaši žestikulē).

Mums tagad ir daudz bērnu rotaļu laukumu, kas, protams, ir lieliski, bet ko darīt pieaugušajiem? Man šķiet, ka mums nereti piemīt drosmes trūkums, bailes uzdrīkstēties radīt kaut ko lielu, bailes no tā, ka kāds būs neapmierināts. Ar to jātiek galā.

Nākotne pašu rokās

S.S. Pabeigsim mūsu sarunu uz filozofiski pozitīvas nots. Vai vari iezīmēt vēl kādus dzīves notikumus, kas ir ietekmējuši Tavu līdzšinējo dzīvi un kādu Tu saredzi nākotni?

J.K. Jāsaka paldies saviem vecākiem – tēvs man ir ielicis diezgan stingrus uzskatus. Netipiski, bet padomju laikā viņš bija ar kapitālistisku domāšanu. Tēvs man iemācīja kapitālistisko uzskatu pamatus, ka valsts ir tikai spēles laukums, ko tev tā iedod, un tas, kā tu spēlēsi, ir atkarīgs tikai no tevis, valstij nav pienākuma rūpēties par taviem panākumiem. Tas ir tā kā sporta skolā – skola nodrošina basketbola laukumu, bet tas, cik labs basketbolists tu būsi, ir atkarīgs tikai no tevis.
Jaunieša gados mani ļoti atbalstīja arī māsa Rūta, iedrošinot darīt un nebaidīties, bet mamma nodrošināja bērnību, kas pavadīta mīlestībā.

Otra lieta, ja ir neveiksmes, tad nevajag meklēt vienkāršāko ceļu un vainīgos, kāpēc tā vai cita lieta nav izdevusies, bet gan domāt un analizēt, kāpēc tev nesanāca, kur ir bijusi tevis paša kļūda.

Galvenais notikums, manuprāt, ir laiks, kurā es piedzimu. Laiks man iedeva neticamas iespējas – šodien droši vien viss varētu būt citādāk.

S.S. Kā būs tālāk?

J.K. Mūsu meita (Kristiāna Kārkliņa, strādā par jurista palīgu birojā – red.) arī pamazām ienāk biznesā. Mēs tā domājam, ka kādreiz viņa varētu šo ne visai vieglo advokātu biznesu pārņemt. Ar tiem citiem biznesiem ir tā, ka tajos tu vairāk risini vispārīgus jautājumus – mārketingu, pārdošanu, klientu attiecības utt., bet pie advokāta nāk tikai tad, ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, un viņš cer, ka tu viņam visu atrisināsi.
Protams, pozitīvas emocijas rodas no pozitīviem klientu lietu iznākumiem, bet advokatūrā jau vienmēr tā nav, ir arī zaudējumi un vilšanās, un tas var psiholoģiski nomākt. Ar to jāprot tikt galā, un domāju, ka viņai tas izdosies. Tā kā ceru, ka mums ģimenes bizness advokatūrā turpināsies.

Dēlam Reinim ir 14 gadi – 8. klase. Viņa personība pašlaik veidojas, bet ir jau izrādījis interesi par būvniecību. Es nobriedu stipri vēlāk, tikai kad iestājos augstskolā. Man mamma teica, no tevis jau nekas nebūs – tu esi pa gaisiem. Un tā arī bija. Bet, kad iestājos augstskolā, es nolēmu – tā, mana dzīve tagad sāk veidoties, un es tagad zinu, ko vēlos. Tas ir tā kā uzņēmējam – tu saproti, ka konkurence vairs neļauj darboties kā agrāk, ir jāsāk kaut kas darīt citādāk, un tad tu to dari.

S.S. Visbeidzot, kas ir Tavi hobiji, kas kompensē ikdienas darba slodzi?

J.K. Man patīk gatavot ēst, it īpaši sarežģītus ēdienus. Es regulāri spēlēju hokeju. Kādreiz spēlēju amatieru turnīros un regulāri braukāju pa Latviju, lai cīnītos, kā es saku, par plastmasas medaļu. Beigās tu saproti, ka tas ir vēl viens darbs, tāpēc tagad es vienkārši spēlēju sava prieka pēc, nevis atkal, lai būtu kāds stress par vietu utt. Bērnībā ilgus gadus trenējos basketbolā, bet to atēdos, tāpēc 30 gadu vecumā sāku spēlēt hokeju, – no nulles, paņēmu treneri un mācījos.

Patīk pabraukāt ar motociklu – ātrums arī ir mans hobijs. Visādi citādi neatšķiros no tipiska latvieša – grilēju gaļu, iedzeru alu un kūpinu zivis.