Nomalē starp staciju un staļļiem

TĪRAINE IR NENOVĒRTĒTA “MĀRUPES PĒRLE”

Kad pirms gadiem 40 mans tēvs mani veda uz “Vārpas” lauku sporta spēlēm Dobelē, kur viņš tiesāja rokasbumbas turnīru, no Rīgas Jelgavas virzienā mēs braucām pa vienīgo šoseju, kas šodien saucas Vecais Jelgavas ceļš, bet toreiz bija vienīgā un galvenā lieliela (jo par šoseju to saukt kaut kā negribētos), kas savienoja galvaspilsētu ar Zemgales vidieni. Maršruts trīs reizes šķērsoja dzelzceļa sliedes. Pēc pirmās pārbrauktuves Vienības gatves galā mēs nokļuvām īstos laukos, kur abās ceļa pusēs pletās tīrumi un atradās pa retai lauku saimniecībai, kamēr pēkšņi ceļa labajā pusē lauku idilles kontrastam iezīmējās divstāvu ēkas un baltu ķieģeļu piecstāveņu puduris, bet balta ceļa zīme liecināja, ka esam nokļuvuši apdzīvotā vietā ar nosaukumu Tīraine.

Ar PĒTERI PIKŠI, Tīraines pamatiedzīvotāju, uzņēmēju un puķkopi sarunājas SILVESTRS SAVICKIS.

Kā zināms, ikvienas vietas lielākā vērtība ir tās cilvēki – arī Mārupes. Tikai runājot ar personībām, iespējams atklāt vietas īpašo garšu, noskaņas un vērtības – gan šodienas, gan raugoties laika nogrieznī. Rubrikā “Mārupes kods” turpinām rakstu sēriju par novada apkaimēm, kur caur novadniekiem – izcilām personībām – centīsimies izzināt gan Mārupes un Babītes vēsturi, gan sameklēt savu īpašo “Mārupes kodu”. Gan līdzcilvēkos un sabiedrībā, gan uzņēmējos un biznesā.
“Pirms tam tās bija barakas, ko padomju vara uzcēla strādniekiem, kuru uzdevums bija apgūt kūdras purvu,” manus senos novērojumus komentē Pēteris Pikše, kurš uzskatāms par Tīraines pamatiedzīvotāju jeb cilvēku, kurš konkrētajā vietā ir vai nu dzimis, vai dzīvojis lielāko savas dzīves daļu.

Ar Pēteri esam pazīstami 13 gadus – tieši tik ilgi, cik pastāv novada lielākā nevalstiskā organizācija biedrība “Mārupes uzņēmēji”. Pēteris bija biedrības valdē, kas balsoja par manu uzņēmumu, biedrības tā brīža kandidātu uzņemšanu. Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas nolūkos Mārupes novadā mums kopā ir pavadīts ievērojams dzīves posms, arī tad, kad Pēteris bija domes deputāts, un mūsu viedokļi ne vienmēr saskanēja.

SILVESTRS SAVICKIS. Tu esi vidzemnieks, kas lielāko daļu dzīves pavadījis Tīrainē?

PĒTERIS PIKŠE. Esmu dzimis Valmieras rajona Dikļos. Mana māte nāca no daudzbērnu ģimenes, bija augusi bez tēva, arī izglītību nebija guvusi. Viņa apprecējās ar savu kaimiņu, manu tēvu. Tēvam dzīve savukārt bija devusi iespēju baudīt izglītību, bet tad sākās karš, un viņš nokļuva leģionā, vēlāk filtrācijas nometnē Salaspilī, bet visbeidzot tika iesaukts Padomju armijā, no kuras atgriezās 1948. gadā.

Ņemot vērā tēva pagātni, padomju vara pieņēma tam laikam netipisku lēmumu – lika viņam izvēlēties – vai nu mēs tevi izsūtām uz Sibīriju, vai nu tu sadarbojies ar padomju varu un šeit, Dikļos, ņem un vadi vietējo mazo kolhozu, jo uzreiz pēc kara tika veidotas mazas padomju saimniecības un kolhozi, lielu vēl nebija. Protams, ka tēvs uzņēmās mazāko ļaunumu. Tur skaistos laukos mūsu ģimene dzīvoja, es mācījos vietējā skolā.

Mamma bija izlēmusi, ka man pēc pamatskolas jāturpina mācības turpat Ozolmuižā un jāizmācās par traktoristu, bet skolotāja teica, ka nekā nebūs – jāiet uz Rīgu studēt matemātika, jo galva ļoti gaiša un sekmes izcilas. Tā es nokļuvu Rīgas 2. internātskolā, kas bija izveidota t. s. “gudrajiem lauciniekiem”. Skolā bija fizikas un matemātikas novirziens un arī kopmītnes, kur dzīvot.

Pēc vidusskolas pabeigšanas izlēmu turpināt studijas Maskavā, bet, lauku cilvēks būdams, Maskavas burzmu nevarēju izturēt, sapratu, ka tas nav man, un atgriezos Latvijā. Turpināju studijas Latvijas Universitātē, aizstāvēju disertāciju par modernajiem kompozītmateriāliem, ko tolaik izmantoja galvenokārt militārajām vajadzībām, un ieguvu inženierzinātņu doktora grādu. Man piedāvāja iestāties partijā un pārņemt institūta vadību, bet no šāda piedāvājuma atteicos.

S.S. Kā vēsturiskas un skaistas Vidzemes augstienes iemītnieks nokļuva Rīgas pievārtē?

P.P. Šo vietu, kur tagad tiekamies – “Purkalnus” (māju un tagad saimniecības nosaukums Viskalnu ielā), esmu saņēmis mantojumā no radinieces, kundzes vārdā Alīda. Maniem radiem no mammas puses piederēja saimniecība Babītes pusē ar nosaukumu “Alstes”. Lai nesadalītu 50 hektāru īpašumu “Alstēs”, vecāki Alīdai nopirka nelielu 3 hektāru īpašumu šeit, Tīrainē, līdzi iedodot arī vienu kalpu.

Alīda pārcēlās un kopā ar savu kalpu sāka audzēt burkānus un kopt bites, kā arī uzbūvēja sev mazu ķieģeļu mājiņu. Mājiņa atradās purva malā, bija ļoti žēlīga, bet saimniekot vajadzēja, un radiniece saimniecības dzīvi sāka vest kopā ar savu kalpu, kas, kā gadījās, kā ne, vēlāk kļuva arī par viņas civilvīru.

Kalpam un civilvīram ar “Purkalnu” īpašnieci Alīdu bērnu nebija – viņš saimniecei ne pēc statusa bija piemērots laulībām, gan gadu starpība bija paliela, gan pats arī krietns iedzērājs bija, strādāja gaļas kombinātā par sargu. Tā reiz pēc vienas kārtīgas iedzeršanas viņš nomira. Kundze tobrīd bija jau stipri gados, un bija vajadzīgs izpalīgs. Jāpiebilst, ka visi radi no mammas puses atšķirībā no viņas pašas bija izglītoti un diezgan turīgi tajos laikos, un pēc kara, atnākot padomju varai, saprata, ka jādodas prom. Tā nu sanāca, ka visi radi dzīvoja vai nu Amerikā vai Zviedrijā, bet rūpi par Latvijā palikušajiem gan stingri turēja.

Ņemot vērā radušos situāciju ar Alīdu, radi sanāca kopā, un “sapulce” izlēma, ka par “Alstes” Alīdu un “Purkalnu” īpašumu turpmāk rūpe piekritīs man.

S.S. Pamatīgs izaicinājums topošajam zinātniekam?

P.P. Jā, tā nu es ierados “Purkalnos”. Kas tik te nebija? Mājiņa, kā jau teicu, bija stipri trūcīga un nolaista. Sākotnēji es pavadīju laiku, visu sakopjot. Malkas šķūnī atradu milzum daudz izdzertu alkohola pudeļu (palika skaidrs, kāpēc kalps malciņu regulāri skaldīja ilgi), bet zem jumta spārēm atradu vēstules, ko viņš bija sūtījis kādai savai mīļākajai, solot, ka Alīda gan jau drīz nomirs un tad viņi varēšot “mest kauliņus kopā” un dzīvot šajā mājā bez bēdu.

Paralēli es ķēros pie dārza sakopšanas – tīrīju aliču kokus un kopu ceriņu krūmus; Alīda bija ļoti priecīga, sakot, “ka tagad varot redzēt, kas uz ielas notiek”. Biju pavēris viņai “skatu uz pasauli”. Lai arī nekāda lielā rocība man nebija, pamazām to māju savedu kārtībā – pārmūrēju plīti, pārmūrēju krāsni. Tad nekas jau daudz neko nemaksāja, galvenokārt bija pašam fiziski jāstrādā. Toreiz dzīvoju īrētā istabā Purvciemā, studēju aspirantūrā, sākumā regulāri braukāju no Purvciema uz Tīraini. Tomēr, kad kundze palika galīgi švaka, es pārvācos uz šejieni dzīvot pastāvīgi.

Alīda, lai arī sākotnēji pret mani bija ļoti aizdomīga, redzēja, ka esmu lietaskoks un man var uzticēties – lika pasaukt pagastmājas lietvedi, kurai bija notāra pilnvaras, un lika uzrakstīt testamentu, ierakstot, ka “viss, kas man pieder, paliks īpašumā Pēterim”. Ja tieši tāds teikums nebūtu ticis iegrāmatots, man nekas daudz nebūtu atstāts. Alīda nomira 1979. gadā – man bija 28 gadi toreiz.

Pēc testamenta PSRS laikā es mantoju tikai mājiņu un zemes otrreizējas lietošanas tiesības 0,14 ha platībā ap mājiņu ar iebrukušu pagrabu, vecu kūti un vecu malkas šķūni. Atjaunojoties Latvijas valstij, man pienācās agrāk Alīdai piederošie 3 hektāri, bet tie bija aizņemti ar hipodromu (par to mazliet vēlāk), un es uzreiz to nevarēju atgūt. Bet, tā kā PSRS sabruka, tad arī hipodroms ar savām tribīnēm un sasisto pudeļu kaudzi zem tām pārstāja eksistēt, un man radās iespēja to atgūt.

Tolaik strādāju Zinātņu akadēmijas Polimēru institūtā un lēnām kāpu pa karjeras kāpnēm. Algas gan zinātnē bija smieklīgi mazas, sevišķi pēc naudas reformas, kad “repšikus” nomainīja uz latiem. Tāpēc 1993. gadā es izlēmu nodibināt savu zemnieku saimniecību un sāku paralēli darboties ar puķēm. Puķes vienmēr ir bijusi mana mīlestība. Lai arī cik trūcīgi Dikļos dzīvojām, dārzs vienmēr bija iekopts. Dārzā ziedēja peonijas, un es katrreiz, braucot no Rīgas uz mājām, Centrāltirgū kaut ko nopirku – vai stādus vai kādu krūmu.

S.S. Mīlestība uz ziediem gan jau izplauka tulpju biznesā?
P.P. Jā, vēlie astoņdesmitie bija tas laiks, kad latvieši pelnīja naudu ar tulpju tirgošanu Krievijā. Toreiz bija ierobežojumi pagrabu platībām, bet es pa kluso izbūvēju lielāku un sāku ziedināt tulpes. Kā daudzi uzņēmīgie latvieši, vedu tulpes uz Krieviju – Kirovu, Naberežnije Čelni, Ļeņingradu un Maskavu. Braucām reizi gadā uz 8. martu. Tur dažās dienās varēja nopelnīt tik daudz, cik, strādājot institūtā, pa veselu gadu. Krievi nekad paši nav audzējuši puķes, tāpēc tā bija lieliska iespēja. Audzējām arī gladiolu un tulpju sīpolus, ko caur kontaktiem dārzkopības biedrībā arī sūtījām uz Krieviju. Tā kādus gadus sešus braukāju, kad sākās reketa laiki. Tad arī pārtraucu.

Par nopelnīto tulpju naudu sāku pārbūvēt arī māju. Atguvu zemi, vēl nebiju pietiekami drosmīgs, jo puķu audzēšanai bija izveidota stingra kontrole, tāpēc audzēju kartupeļus. Tad sāku pētīt ziedu audzēšanas un tirdzniecības biznesu un saredzēju jaunas iespējas. Viens no pirmajiem Latvijā sāku pirkt ziedu stādus Holandē un pamazām attīstīt puķu biznesu. Tad arī pieņēmu lēmumu aiziet no darba zinātniskajā institūtā.

Bet bija arī viena blakne. Tas bija 1996. gads, kad tika noteikts, ka vecuma pensiju sāk rēķināt no nomaksātajiem nodokļiem, nevis iegūtā darba stāža. Tā kā toreiz maksāju sev oficiālo minimālo algu, sanāca “iecirst sev kājā”. Atlika pensijas kapitālu turpināt pelnīt vien sev pašam un strādāt tālāk. Bet varbūt tas
izrādījās tieši labi.

S.S. Biji arī Mārupes pašvaldības deputāts. Kā darbu domē savienot ar puķēm?

P.P. Mārtiņš [Mārtiņš Bojārs, ilggadējs Mārupes novada deputāts un arī vairākkārtējs Domes priekšsēdētājs], būdams saimnieks pēc dabas, saskatīja manī potenciālu un piedāvāja kandidēt. Biju domnieks 3 sasaukumos un, kad piespiedu kārtā pret visu mūsu deputātu gribu apvienoja Babītes un Mārupes novadus, tad vairāk nevēlējos kandidēt un nolēmu atkal pievērsties zemei un puķēm. Aizejot no domes, palika divas iespējas – nedarīt neko, sēdēt uz dīvāna pie televizora un gaidīt pēdējo stundiņu, vai tomēr kaut ko darīt. Es izlēmu darboties – labāk taču nomirt tīrumā ar puķu klēpi rokā nekā pie televizora [smejas].

Pēdējos gadus saimniecību pastāvīgi attīstu. Šobrīd man ir 6,5 hektāri zemes, un cenšos laika gaitā piepirkt klāt, ja kāds tuvumā ir gatavs pārdot.

Šodien “Purkalnos” pie manis strādā vēl 2 darbinieki, dzīvesbiedre ir agronome. Nopelnīto es ieguldu jaunās siltumnīcās – audzēju pojenes, dālijas. Pašlaik puķes audzēju kopumā 2 hektāros, pojenes ir kādi 7000 krūmi, dālijas – 10 000 krūmi, lizantes – 5000, lefkojas – 10 000, vēl audzēju zaļumus dekorēšanai floristiem.

Izaudzēto pārdodam galvenokārt sadarbības veikaliem, pārsvarā no Pārdaugavas, Jūrmalas, Babītes, izcili klienti ir plaši pazīstamais ziedu salons “Aina” Pārdaugavā Slokas ielā un “Peony Base” Piņķos. Un ir arī kāda tantiņa no Jelgavas tirdziņa, kura pa laikam piezvana un paprasa, vai nav kaut kas lētāks, tā sakot, kāda puķe, kas tuvojas “termiņa beigām”. Tad atbrauc un nopērk. Savukārt katrs nepārdotais zieds pārvēršas nākotnes vērtībā – kompostā. Katru nopelnīto centu ieguldu savu lauku īpašumu attīstībā – Iecavā, Mežotnē un citviet.

S.S. Tavs uzņēmēja stāsts ir veidojies tieši Tīrainē. Kā laika gaitā ir mainījusies šī vieta?

P.P. Pirms kara Tīraines muiža sadalīja zemi jaunsaimniecībām. Te bija tikai dažas mājas – “Viskalni”, “Purkalni”, otrā pusē vēl četras saimniecības.

Tolaik šī vieta bija uzskatāma par Medema purva sākumu, kur sākās kūdrājs. Tieši šajā vietā mainās augsnes struktūra no smilts, kur atrodas māja, uz kūdru. Tagadējais Lapiņu dambis tika izveidots, lai varētu veikt kūdras izvešanu, bet viss Stūnīšu dzīvojamais ciemats, tolaik vienkāršas dārza mājiņas, atrodas uz purva.

Lai dzīvošanai atgūtu purva daļu, vietējie brauca uz Spīķeriem pie Centrāltirgus un par dažiem santīmiem par “zirga kravu” izveda no tirgošanas vietām dažādus tirgošanās pārpalikumus – sēnalas, graudu un siena atlikumus un citus lauksaimniecības preču tirdzniecības pārpalikumus. Tos veda uz šejieni un bēra purvā. Vēl tagad zemē var atrast visādas interesantas lietas, piemēram, pasta plombes no svina [rāda]. Šādas te esmu nodevis arī Vēstures muzejam, kas apstiprināja to autentiskumu un piederību pasta sūtījumiem no Krievijas, Polijas un citām vietām.

S.S. Okupācijas laiki ienesa korekcijas?

P.P. Pēc kara sāka veidoties jauna saimnieciskā struktūra. Tīrainē tika uzceltas barakas purva strādniekiem. Tās bija bez jebkādām labierīcībām, bija viens ūdens pumpis pa vidu. Kad es pārnācu dzīvot uz šejieni, es arī gāju turp pēc ūdens.

Savukārt muižas vietā tika izveidots Tīraines selekcijas un izmēģinājumu stacijas kantoris. Visapkārt bija siltumnīcas, kurās audzēja gurķus un brīnišķīgu tomātu šķirni “Jūrmala”. Siltumnīcu strādnieces, pārsvarā sievietes, paralēli darba algai drīkstēja sev ņemt uz mājām arī tomātus.

Jakovļevs, selekcijas stacijas priekšnieka dēls, mācījās kopā ar mani fizmatos [Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē – red.], bet īpaši labi viņam tur negāja, un mācības viņš pameta. Nezinu kā, vai nu viņam bija kādi labi sakari Maskavā, bet viņš šeit sāka nodarboties ar
zirgiem un 80. gadu sākumā izveidoja tepat lejā milzīgu hipodromu. Bet nevis sacīkšu zirgiem, bet vilcējzirgiem un rikšotājzirgiem, kas vilka aiz sevis ratus, izveidojās padomju savienības valsts līmeņa pasākumu vieta, kurā regulāri notika lielas sacensības. Ievērojami notikumi ar teltīm, kioskiem, kur sabrauca lielas cilvēku masas. Laikam jau tieši šīs vēstures epizodes dēļ gan Tīraine, gan Mārupes novads kopumā ir vieta, kur joprojām darbojas ievērojams skaits zirgu staļļu. Zirgkopība ir simbolisks novada raksturlielums.

Mārupes pusē bija daudz padomju armijas objektu un attiecīgi arī krievu virsnieku. Viņiem bija kaut kur jādzīvo, tāpēc tika izlemts barakas nojaukt un būvēt daudzdzīvokļu mājas tagad jau armijas vajadzībām, bet ne tikai. Purva apsaimniekošana bija kļuvusi mazaktuāla – tur ieguva kūdru vien vietējās katlu mājas darbināšanai.

Vēl atceros, ka savulaik pa veco Jelgavas ceļu katru dienu no Olaines cietuma veda ieslodzītos darbam Rīgas rūpnīcās. Ja bija jātiek uz Rīgu ar autobusu, jo degviela ne vienmēr bija pieejama, publika sabiedriskajā transportā bija, maigi sakot, ļoti dažāda.

Kad biju Mārupes pašvaldības deputāts, es cīnījos, lai attīstītu Tīraini, lai nebūtu pufaikciems. Panācu investīcijas skolā, bērnu dārzos, infrastruktūrā, sporta centrā – tā sakot, pavilku sedziņu uz Tīraines pusi. Bet joprojām Tīraine ir nenovērtētais Mārupes dārgums.

Kāpēc? Jo, piemēram, Tīrainē nekustamā īpašuma cenas joprojām ir zemākas nekā Mārupē un Babītē. Mums šeit ir vilciens – ar moderno ViVi ir vien 12 minūtes līdz Rīgas centram, tiek būvēts Dienvidu tilta topošais saslēgums, noteikti vajag park & ride stāvvietu pie Tīraines stacijas.

Kas raksturo Tīraini šodien?