ANDA PŪCE, liepajniekiem.lv

“Zirgzandales” ne tikai zirgiem, bet arī dabas mīļotājiem

Gribu, lai tu atceries, kā toreiz viss “Zirgzandalēs” sākās un kā tas mainījies laika gaitā. Nezinu, cik daudzi vēl tev atgādina to, ka viņus izbrīnīja ziņa – žurnāla “Deko” galvenā redaktore tagad strādā savā zirgu stallī Mārupē.

Jā, bija tā, ka tolaik cilvēkiem šķita – tas ir solis atpakaļ, jo galvenā redaktora amats likās prestižs, bet zirgu stallis saistījās ar mēslu mēšanu un tādu zemāk vērtējamu darbu. Arī man pašai drusku bija bail no tā, vai klienti vispār brauks pie manis uz izjādēm.
Atceros, ka es viņiem pat visai atklāti jautāju – jūs brauksiet pie manis jāt, kad aiziešu no izdevniecības un man šis būs vienīgais darbs? Bet pašai man šis solis 2009. gadā šķita loģisks. Es jau garus sešus gadus apvienoju zirgu izjāžu biznesu ar žurnāla vadīšanu, pati vēl rakstīju turklāt, un lai arī man tiešām ir milzīgas darbaspējas, tas bija par traku. Es toreiz lietoju jēdzienu “down-shifting”, kas visai precīzi raksturo arī turpmāko laiku “Zirgzandalēs”. Tā ir tāda balansa meklēšana starp dabu, sevi, prieku un gandarījumu tajā, ko dari, un resursiem, kas tev ir doti.
Tolaik žurnālistikā zināmā mērā augstākais punkts bija sasniegts – “Deko” vadīju no otrā numura, biju redaktore, rakstīju un veidoju žurnālu, bet tad bija 2008. gada krīze, un izdevniecībā taupības nolūkos “apgrieza” mums izdevumus, es izlēmu, ka šis ir brīdis, kad arī man jāizšķiras spert to soli, par kuru jau kādu laiku domāju, un sākt dzīvi, kas pilnīgi veltīta dabai un cilvēkam tajā.

Man vienmēr dzīvē ir bijušas līdzās tās trīs mīlestības – žurnālistika, zirgi un interjera dizains, tikai ik pa brīdim kāda no tām izvirzījās priekšplānā. Tā nu krīzes laikā radās mans zirgu stallis “Zirgzandales”, kas piedāvāja izjādes brīvā dabā tādas mežonīgas dabas un arī romantiskas lauku atmosfēras cienītājiem. Man bija liels prieks, ka cilvēki te atbrauca un negribēja braukt prom. Tas pateica priekšā, ka te būs vieta cilvēkiem, mīlošiem zirgus un dabu, lai ir iespēja ļauties savai kaislībai un reizē, esot dabā, atgūt iespēju sevi sadzirdēt, atjaunot resursus. Es vienkārši citiem
piedāvāju to, ko pati šeit izbaudīju.

Mārupi dzīvošanai ar zirgiem, es saprotu, tu izvēlējies pavisam apzināti, pati neesi te dzimusi un augusi.

Pārcēlos uz Mārupi 2000. gadā, kad man piederēja mans pirmais zirgs. Te bija sācies mans zirgu ceļš, Jaunmārupē man bija trenere un jāšanas nodarbības. Trenerītes mamma bija man kā otra vecmāmiņa, kas man iemācīja ļoti daudz par zirgiem, paliku pie viņas ļoti bieži uz visām brīvdienām. Kad biju maza, man vectēvs neko daudz par zirgiem nemācīja, tikai uzlika zirga mugurā, kas bija manas bērnības laimīgākie brīži, bet te, Mārupē, pie trenerītes mammas jau ko daudz specifiskāku uzzināju.
Vispār jāt sāku trenēties Kleistos, bet ātri sapratu, ka sports nav tas, ko vēlos, tad meklēju iespējas jāšanai Inčukalnā un citur, līdz nonācu Jaunmārupē, kur man ļoti iepatikās, te arī paliku un pamazām iemīlējos šajā vietā, kas ir tik tuvu Rīgai, un reizē te ir tāda lauku sajūta. Pāris gadus man bija māja pie lidostas, bet tur bija ļoti maz zemes, un turklāt zirgam kā bara dzīvniekam vajadzēja kompāniju, tāpēc meklēju otru zirgu. Pēc laika man jau bija četri zirgi, un nu jau man nācās meklēt jaunu māju, kur mums visiem pārcelties.

“Zandeļu” māju atradu, kad no Tīraines staļļiem ar zirgu jāju pie savas treneres mammas. Uzzināju, ka īpašumu tirgo un mājai ir klāt arī zeme, izdevēji man toreiz aizdeva naudu īpašuma pirkšanai. Tā arī sākās “Zirgzandaļu” stāsts. Nu jau man bez pirmā īpašuma ar 7,5 hektāriem zemes ir divreiz lielāka teritorija, stallī to pirmo četru zirgu vietā ir 13 zirgi un 3 poniji. Un šī vieta ir gan zirgu izjādēm, gan dažādiem pasākumiem, kas pie mums notiek, patiesībā vieta, kur būt dabā.

Uzņēmēja SANDRA ZAICEVA jau vairāk nekā 20 gadus darbojas savā saimniecībā Mārupē, kur piedāvā gan izjādes ar zirgiem, gan vietu kāzu svinībām un korporatīviem pasākumiem, gan arī aicina uz citiem pasākumiem “Zirgzandalēs”. Viņa neslēpj, ka biznesā palīdzējusi gan 21 gadu ilgā pieredze žurnālistikā, gan mīlestība pret zirgiem, kā arī vienmēr blakus bijusi vēl viena viņas kaislība – interjera dizains, piemēram, iekārtojot apartamentus
muižiņā Kuldīgā, dekorējot kāzas un iekārtojot Pierīgā vietu, kur rokas stiepiena attālumā no lielpilsētas baudīt dabas tuvumu.

Zirgu staļļa nosaukums ir ļoti latvisks un tāds amizants. Vai tas nāca viegli?

Vispār sākumā gribēju stalli saukt par “Extreme zirgi”, jo tolaik pati braucu ar enduro motocikliem, man patika ar zirgu doties tādās mežonīgās izjādēs, kad jūs divatā vienkārši dodaties mežā, kur deguns rāda. Un tas arī vienmēr ir bijis tas, ko piedāvāju – izjādes dabā.

Bet tad cilvēki zvanīja un satraucās, vai ir iespējamas arī mierīgas izjādes, un es sapratu, ka nosaukums jāmaina. Tā kā mājas sauca “Zandeļi”, saliekot kopā ar zirgiem sanāca “Zirgzandales”. Bet, jā, no mārketinga viedokļa tas ir tāds neliels triks, jo nosaukums pievilina, rada jautājumus. Un tagad viesiem, kas domā, ka zirgiem nav sandaļu, ir tikai pakavi, varu arī tās zirgu kurpītes nodemonstrēt. Tādas tiešām ir!
Ļoti strauji ar savām “Zirgzandalēm” kļuvu populāra, jo biju vienīgā starp toreiz pastāvošo zirgu nomu cilvēkiem, kas prata visiem saprotamā valodā visu par zirgiem izstāstīt. Cilvēki, kuri strādāja ar zirgiem, galvenokārt runāja jātnieku sporta leksikā, vai vispār daudz neko nerunāja, tikai uzsēdināja to nabaga iesācēju zirgā, un – aidā – uz priekšu! Tikmēr es ar savu žurnālistikas pieredzi ar cilvēkiem pratu runāt, pratu viņus iedrošināt, motivēt un izklaidēt, tāpēc arī bez īpašas reklāmas mēs strauji kļuvām pazīstami.

Galvenokārt jau savulaik atsperties man tomēr mana atpazīstamība palīdzēja. To redzēju, ka tad, kad pieņēmu darbā stallī citus cilvēkus, kritās interese par izjādēm, jo daudzi brauca tieši pie manis. Un man tiešām gribas daudz ko izstāstīt, izskaidrot cilvēkiem par zirgu specifiku. Kad cilvēks atnāk uz izjādi, saslēdzos ar viņu, noskenēju un saprotu, kāds zirgs viņam derēs, jo tas nozīmēs, kādas viņam būs sajūtas izjādes laikā. Stāstot par zirgu, parasti cilvēks atpazīst šai stāstā sevi – tik precīzi man izdodas sajust atnācēju un piemeklēt viņam partneri – zirgu. Pa šiem gadiem zirgi man ir iemācījuši izjust cilvēku, lasīt viņa ķermeņa valodu. Vispār es vēl joprojām ļoti daudz runāju ar cilvēkiem, kuri te ierodas, skaidroju, stāstu, kāpēc to pavadu nevar raustīt, kad tu ar zirgu jāj, ko viņš patiesībā jūt. Mani jātnieki zina, ka es vispirms uztraukšos par dzīvnieka labsajūtu, bet tas nav tāpēc, ka esmu neiejūtīga pret cilvēkiem, vienkārši es vienīgā esmu savu zirgu advokāts, viņi var paļauties tikai uz mani, savu saimnieci, ka viņiem netiks nodarīts pāri.
Nezinātājiem, visticamāk, šķiet, ka man ir daudz zirgu, jo gribu vairāk pelnīt, viņi nesaprot, ka man vajadzēja vairāk zirgu, lai nenoslogotu par daudz tos dažus, kas man bija sākumā.

Tas nozīmē, ka tev ir pilns stallis, kas nenoliedzami nozīmē lielāku tavu darbu, vairāk izdevumu barībai un zirgu uzturēšanai, bet pamats tam ir zirgu labsajūta?

Tieši tā! Es piepirku zirgus “Zirgzandalēm”, jo tiem pirmajiem četriem, ar kuriem šeit sāku strādāt, kļuva par daudz darba. Nu jau to zirgu biznesa intensitāti es pazeminu, man ir vairāki pensionāri, kas jau ar klientiem nestrādā, pēc gadiem trim mēs, iespējams, zirgu nomu vispār beigsim, jo esmu nozvērējusies neatjaunot zirgu sastāvu – vairs nevēlos biznesu, balstītu uz dzīvniekiem.
Es šo vispār nesāku kā biznesu, kad te pārcēlos. Devu jāt saviem draugiem, kuri gribēja te atbraukt, tas tikai vēlāk kļuva kā pakalpojums, ko piedāvāju citiem. Vai veiksmīgs? Tā kā neesmu ieguldījusi nekādas Eiropas Savienības fondu naudas, bet tikai privātos līdzekļus, tad man nav bijis nekas jāatgūst konkrētos ciparos tūlīt un tagad. Esmu varējusi visu attīstīt tā mierīgi un tā, kā jūtu.

Bet, ja man kāds vaicā, es godīgi atbildu, ka biznesu ar dzīvniekiem vispār nevajadzētu taisīt. Tas nav godprātīgi. Tāpēc man no pirmās dienas stallī primāri interesē dzīvnieka labsajūta. Par viņu dzīves kvalitāti varu padomāt tikai es, to mēģinu paskaidrot arī saviem klientiem. Saprotiet, zirgs nekad neatsakās strādāt, viņš iet un dara, tāpēc tikai saimnieks var regulēt to intensitāti, nolasīt zirga ķermenī to resursu, ko varam izmantot, lai nepārslogotu. Tā ka man šķiet, ka “Zirgzandalēs” nākotnē drīzāk varētu būt tāda zirgu pansija, bet ne nomas vieta.
Skaidrs, ka tas nebeigsies vienā dienā un es vienmēr gribēšu, lai man te, ainavā, tie zirgi ir, bet man vairāki zirgi jau ir seniori. Zirgs dzīvo ap 30 gadu, tāpēc skaidrs, ka maniem vecākajiem zirgiem jau ir ļoti jāskatās, kurš vispār vēl ir izmantojams izjādēm un cik bieži. Lai gan, tāpat kā pensionāri 80 gadu vecumā ir dažādi pēc veselības un emocionālā stāvokļa, arī man vairāki zirgi, kas ir 24 gadu veci, jūtas labi un netaisās mirt. Taču skaidrs, ka dzīvnieku labbūtības jautājums ir svarīgs, man stallī tas vispār ir primārais.

Tomēr “Zirgzandales” jau nav tikai zirgi, tie ir ganībās, bet tepat ir neskaitāmas cilvēkiem iekārtotas vietiņas. Tu laikam pilnīgi grauj stereotipu, ka zirgu cilvēki ir vīlušies citos cilvēkos un tāpēc izvēlējušies šos bezgalīgi uzticamos dzīvniekus.

Jā, man toreiz arī teica, ka esmu tā vīlusies cilvēkos, ka iebēgu mežā. Bet tā nebija. Man nav nācies vilties cilvēkos. Drīzāk šī vieta radās tieši tāpēc, ka šurp vispirms brauca draugi, tad viņi ņēma līdzi savus draugus, un vajadzēja domāt, kur visiem ērti apmesties. Tad jau biju nopirkusi pirmos pāris hektārus otrpus ceļam, tur lapene tapa pirmā, kad nāca klāt vēl zeme tai pusē, tad arī uzcēlu manēžu, kas tagad ir kāzu zāle, un vēlāk arī mazais viesu nams.
Varbūt, izņemot bruģēto taciņu un bijušo manēžu, kur tagad ir lielā zāle pasākumiem, nekas nav tā speciāli būvēts, bet radies spontāni, ņemot vērā vajadzības, kā arī transformēts ar laiku, ja tas bijis nepieciešams. Redz, tā manēža parādījās, kad sapratu, ka ļaudis atsaka izjādes, ja nav labu laikapstākļu. Kaut arī man pašai šķiet, ka vienkārši jāsaģērbjas pienācīgi un var jāt kaut gandrīz jebkādā sezonā, taču izrādījās, ka cilvēkiem tā nepatīk. Man pat cimdu grozs ir stallī, jo sastapos ar to, ka cilvēki nesaprot, kā jāapģērbjas. Uzcēlu manēžu, lai var nodarboties ar zirgiem sliktākos laikapstākļos, bet tad tie, kuri nebaidījās no lietus, mierīgi jāja pa mežu, bet tie, kuri baidījās, negribēja arī manēžā jāt.
Izdomāju, ka manēžā jāieklāj grīda, un te radās telpa kāzu svinībām, ko piedāvājām īrēt. Un tad, lai var tīrām kājām līdz zālei nokļūt, nācās ieklāt bruģīti, lai gan man pašai likās, ka tas te galīgi neiederas. Ziemai mums ir viena apkurināma pirtsmāja. Interesanti, ka galīgi nebija pieprasīta ugunskura vieta, ko izveidojām, bet lapene pie dīķa ir iecienīta, un nu jau viesi zina, ka pie mums var pavadīt laiku gan ar zirgiem, gan tāpat atbraukt pabūt dabā.
Daudzi šo atpūtas vietu sasaista tikai ar zirgiem, bet “Zirgzandalēm” ir divas sadaļas: zirgi un atpūtas vietas. Te var atpūsties, zirgus pat neredzot. Bet var dabūt zirgus kā viesu sagaidītājus, kad, teiksim, kāziniekus sagaida trīs balti zirgi – skaisti bez gala! Tas nosaukums varbūt nomulsina, vienubrīd bija doma sadalīt šo visu vispār divos biznesos,
tāpat es gribētu atrast pasākumu daļai tādu jaudīgu producentu, kas varētu uzņemties visu to organizēt manā vietā, bet nu pagaidām strādāju viena ar saviem atbalstītājiem no ģimenes un draugu puses.
Rīkojot svētku svinības, es atgriezos pie sev tuvās interjera dizaina tēmas un savu stila izjūtu sāku likt lietā, dekorējot pasākumus. Atkal no mutes mutē aizgāja reklāma, bija sadarbība ar portālu precos.lv, parādījās ieraksti sociālajos tīklos, visiem viss ļoti patika, man arī patika radīt skaistumu, rāvos es praktiski viena – gan dekorēju, gan pēc tam vācu nost un tīrīju telpas, tā vairākus gadus, līdz tas rezultējās ar izdegšanu. Tagad ļoti skatos, ko un cik daudz varu uzņemt, regulēju slodzi, lai katru var apčubināt. Jo man gribas, lai ir skaisti, un es perfekto rezultātu bieži piedāvāju arī bez speciālas papildu samaksas.

Tā pamazām vien no šīs sarunas, man šķiet, ir skaidri iezīmējusies arī tava biznesa filozofija, kas balstīta līdzsvarotībā starp resursiem, kas doti, iespējām, ko izmantot, un pāri visam gandarījumu par procesu un rezultātu.

Nezinu, neesmu nekad to kā kādu īpašu filozofiju formulējusi, bet varbūt tev ir taisnība. Man pašai ir milzīgas darbaspējas, bet tādu nav zirgiem. Paradokss, bet zirgam dienā triju stundu darbs jau skaitās liela slodze, bet cilvēkam taču ir 8 stundu darbdiena! Tāpēc tas nosaka biznesa intensitāti un dažādošanu. Man ir veicies, ka varu darīt to, kas man patīk un padodas, un varu mainīt biznesa profilus, ja nepieciešams.
Vēlos cilvēkiem turpināt atklāt, cik forši ir tepat Pierīgā, bet īstā dabā. Lauki obligāti nav dubļi, un gumijniekos te nav jābrauc. Vispārsteidzošākās balles var sarīkot nevis smalkā restorānā, bet tieši dabā. Un tā tagad arī ir tendence, teiksim, kāzu svinētāju vidū – atteikties no standarta viesu namiem, bet iet svinēt dabā. Es gan ar pasākumu organizēšanu, gan dekorēšanu aicinu cilvēkus uzdrīkstēties, pārkāpt savas pierastās robežas. Lai cilvēkos ienāk prieks.