PAULS RAUDSEPS: mediji ir būtiska demokrātijas infrastruktūras daļa

Ar PAULU RAUDSEPU sarunājās LAURA KULAKOVA

Kāda loma mūsdienu globālajā pasaulē ir masu medijiem un vai tie vispār ir nepieciešami laikā, kad sociālie tīkli ļauj ikvienam indivīdam brīvi apmainīties ar informāciju, paust viedokli, izteikt prieku vai sašutumu, atbalstīt vai noliegt politiķus, sazināties ar līdzīgi domājošiem? Kur šajā mutuļojošajā jūklī slēpjas vārda brīvības un atbildības robežas un kā tās atpazīt? Vai pēc 10–20 gadiem joprojām lasīsim drukātas avīzes un skatīsimies televīziju, vai tās būs aizstājušas mākslīgā intelekta ģenerētas ziņu lentes “tviterī” un “linkedinā”? Par to un citiem jautājumiem “Uzņēmēju Vēstis” sarunājās ar izdevuma “Ir” žurnālistu, komentētāju Paulu Raudsepu.

Medijus tradicionāli mēdz dēvēt par ceturto varu un sabiedrības sargsuņiem, t. i., tiem, kas izgaismo, informē, izskaidro. Vai un kā, jūsuprāt, šī loma mainās mūsdienu pasaulē, kad ar sociālo tīklu starpniecību katrs indivīds pats var būt medijs, vara un sargsuns? Turklāt sociālie tīkli ir privātās rokās un, kā redzējām pavisam nesen ASV prezidenta vēlēšanās vai Ukrainas kara kontekstā, var tikt izmantoti, lai manipulētu un ietekmētu sabiedrību.

Lai gan šobrīd daudz tiek runāts par sociālo tīklu ārkārtīgi lielo ietekmi, tomēr, manuprāt, arī tradicionālajiem medijiem joprojām ir ļoti liels svars un nozīme sabiedriskās domas veidošanā – gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan citviet, un arī pie mums, Latvijā.
Rakstošie izdevumi, televīzijas – tiem noteikti joprojām ir svarīga loma. Jo kas tad tos, piemēram, televīziju, lieto visvairāk? Tie ir gados vecāki cilvēki, cilvēki, kuriem ir ietekme uz sabiedriskajiem procesiem, jo viņi ir tie, kas balso vēlēšanās, ir darba ņēmēji, darba devēji, uzņēmēji. Tomēr, saprotams, pasaule mainās. Šiem gados vecākajiem cilvēkiem noejot no skatuves, nāk cita paaudze, kam ir citas informācijas ieguves un izplatīšanas prasības. Kad 2008. gadā mans draugs nopirka pirmo IPhone un rādīja, kā kādā sociālajā tīklā Holivudas zvaigznes ir ierakstījušas video [ASV prezidenta amata kandidāta Baraka] Obamas atbalstam, tas šķita pārsteidzoši un neierasti, bet tagad tā ir ikdiena.

Tāda ir pasaule, kurā mēs šodien dzīvojam. Attīstība ir bijusi ārkārtīgi strauja, un tā turpinās. Un, ņemot vērā, kāda ietekme tam [sociālajiem medijiem] ir (nesens piemērs ir Rumānijas vēlēšanas, kur [galēji labējais, prokrieviski noskaņotais prezidenta amata kandidāts Kelins] Džordžesku ar “TikTok” palīdzību no pilnīgas nulles ir kļuvis par vienu no galvenajiem pretendentiem uz prezidenta amatu), es domāju, ka valstis visai drīz nonāks situācijā, vai, pareizāk, jau ir nonākušas situācijā, kad vienkārši būs jārīkojas, lai šos jaunos kanālus padarītu caurskatāmākus un pārraugāmākus. Tāpēc, atgriežoties pie jautājuma par mediju lomu šodienas pasaulē – mediju pastāvēšana ir atkarīga no pieprasījuma: ja sabiedrībai tie būs vajadzīgi, tad tie turpinās būt un tiem būs nozīme, ja nevajadzēs, nu, tad mediju nebūs.

Nevienā likumā nav noteikts, ka neatkarīgiem medijiem ir jābūt. Taču bez neatkarīgiem medijiem demokrātija nevar pastāvēt: tie ir daļa no demokrātijas infrastruktūras. Bez tiem nav iespējams uzraudzīt varu, sniegt neatkarīgu skatu un paust brīvu viedokli.

Es personīgi esmu pārliecināts, ka ir un arī turpmāk būs pietiekami daudz cilvēku, kuriem mediji, iespēja iegūt objektīvu informāciju un paust brīvu viedokli būs svarīga. Latvijā tam ir vairāki labi piemēri, tai skaitā pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re: Baltica”, kas pastāv, pateicoties ziedojumiem un piesaistot grantus, un arī žurnāls “Ir”, kurā strādāju es. Mēs to nodibinājām 2010. gadā, dziļas ekonomiskās krīzes laikā – tolaik tas šķita neprāts, bet “Ir” joprojām ne tikai turpina iznākt un attīstīties, bet arī vienmēr, izņemot pašus pirmsākumus, ir strādājis ar peļņu. Tātad pēc šādiem neatkarīgiem, pētnieciskiem medijiem ir pieprasījums, tie cilvēkiem, sabiedrībai ir vajadzīgi. Taču it sevišķi tādās valstīs kā Latvija ar mazu tirgu un valodu, kas nav plaši pielietota, būtisks ir jautājums, kā palīdz valsts, kādi mehānismi, tajā skaitā finansiālie, ir pieejami, lai neatkarīgi mediji varētu pastāvēt. Te, protams, pirmkārt, ir runa par sabiedriskajiem medijiem, un otrkārt, par atbalsta mehānismiem neatkarīga satura veidošanai reģionālajos un komerciālajos medijos.

Pauls ir viens no laikraksta „Diena” dibinātājiem, darbojies tajā no 1991. līdz 2009. gadam kā galvenā redaktora pirmais vietnieks, „Diena.net” direktors un komentāru lapas redaktors. 2009. gadā, pēc īpašnieku maiņas “Dienai” nonākot oligarhu kontrolē, Pauls kopā ar domubiedriem to pameta un izveidoja nedēļas žurnālu “Ir”. Pašlaik Pauls strādā žurnālā “Ir” un ir tā izdevēja AS „Cits medijs” padomes priekšsēdētājs. Viņš raksta par plašu tēmu loku: ekonomiku, politiku, starptautiskajām attiecībām, vēsturi un kultūru.

Latvijā ir šādi mehānismi, medijiem ir iespējas pretendēt uz atbalstu kvalitatīva satura veidošanai. Taču vienlaikus ir svarīgi saglabāt mediju neatkarību, īpaši sabiedrisko mediju politisko neatkarību: lai tie nekļūtu par valsts medijiem, kam kāds politiķis var aiziet un teikt: “Tagad jūs rakstīsiet tā un tā.” Atcerieties: pirmais, ko 2000. gadā izdarīja [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins – iznīcināja visus neatkarīgos medijus, un tas pavēra durvis arī pārējo demokrātisko vērtību iznīcināšanai. Netrūkst piemēru šādiem mēģinājumiem arī tepat Eiropā – [Ungārijas premjerministrs Viktors] Orbāns, notikumi Polijā, Slovākijā. Tas ir kaut kas, ko nedrīkstētu pieļaut.
Es domāju, ka Latvijas sabiedriskie mediji, kurus, protams, var un vajag arī kritizēt, kopumā strādā labi un kvalitatīvi: tiem ir augsti ētikas standarti, tie stingri turas pie labas žurnālistikas principiem un politiskās neitralitātes. Un tas ir jāpasargā.

Jūs esat stāvējis pie Latvijas neatkarīgās žurnālistikas šūpuļa jau kopš 90. gadu sākuma un bijis klāt visos tās attīstības posmos un procesos. Žurnālistikas un mediju attīstības process Latvijā un kvalitāte – kāds ir Jūsu vērtējums par esošo situāciju Latvijā? Kur ir pašlaik un uz kurieni iet Latvijas žurnālistika?

Es domāju, ka kopumā Latvijas žurnālistikas vide ir veselīga un Latvijas medijiem un žurnālistiem ir svarīga kvalitāte un labas žurnālistikas principi. Tie ir dziļi iesakņojušies principi jau kopš 90. gadiem, domāju, lielā mērā arī pateicoties toreizējās “Dienas” uzliktajai latiņai. Esmu pārliecināts, ka absolūts vairākums Latvijas žurnālistu uzskata par svarīgu pieturēties pie šiem pamatprincipiem un būt neatkarīgiem – gan sabiedriskajos medijos, gan arī komercmedijos. Un jāuzsver, ka tas nav pašsaprotami. Tepat kaimiņos Lietuvā, lai gan varbūt nav korekti salīdzināt, kolēģi žurnālisti ir atzinuši, ka viņiem ir daudz vairāk jāpakļaujas īpašnieku ietekmei.

Mums Latvijā ir arī vairākas svarīgas nozares pašuzraudzības institūcijas – Mediju ētikas padome, mediju ombuds, Latvijas Žurnālistu asociācija -, kuras ļoti profesionāli, ļoti mierīgi uzrauga un sniedz viedokļus mediju ētikas jautājumos, un šis viedoklis patiešām tiek ņemts vērā un respektēts.
Sāpe ir, ka mediju infrastruktūra Latvijā ir tik ļoti noplicināta – mums pietrūkst vietas, kur jaunie žurnālisti var iegūt pieredzi un augt. Tā patiešām ir problēma: jaunajiem ir vēlme mācīties, bet esošajiem medijiem nav laika un nav iespēju viņus apmācīt.

Žurnālistika nav profesija, ko var iemācīties augstskolā – tas ir kā arods, ko apgūst ilgos gados darot, nevis lekcijās. Nevar gaidīt, ka no skolas sola nācis jaunietis uzreiz kļūs par spēcīgu pētniecisko žurnālistu. Taču mums nav tādas vietas, kur jaunie 4-5 gadus varētu iegūt prasmes, zināšanas un pieredzi. Reģionālie mediji ir stipri paputējuši, ziņu aģentūra ir tikai viena, arī portālos nav lielu iespēju. Tā patiešām ir liela problēma, un nevar noliegt, ka tā ir lieta, kur arī pašai nozarei būtu jādomā, ko darīt.

Tomēr ne visi mediji, arī pie mums, Latvijā, ir godprātīgi. Slēpjoties aiz mediju vārda un vēl jo vairāk sociālajos tīkos, tiek īstenotas savtīgas intereses, manipulēts ar informāciju…

Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un pie mums valda vārda brīvība – katrs var izdot avīzi un drukāt, ko grib, kamēr tas nepārkāpj citu tiesības un nesatur melus. Ir likumiski mehānismi, kā cilvēki var aizsargāties, ja medijs izmanto savu varu un iespējas nelāgos nolūkos – tādas tiesvedības ir bijušas arī Latvijā, un negodprātīgie tajās ir zaudējuši.
Tomēr, protams, pirms interneta, pirms sociālajiem tīkliem bija citi spēles noteikumi, un tas neapšaubāmi liek domāt par vārda brīvības robežām. Diskusijās par sociālajiem tīkliem bieži izskan doma, ko pirmā minēja ASV pētniece Renē Diresta: “Free speech is not the same as free reach” (Vārda brīvība nenozīmē brīvību likt visiem šos vārdus klausīties – angļu val.). Ikvienam ir tiesības izteikt viedokli, bet ciktāl sniedzas indivīda tiesības ar tehnoloģiju palīdzību šo viedokli izplatīt, tiražēt milzīgam cilvēku skaitam? Kā to nodalīt? Par to mēs vēl taustāmies.

Jāuzsver, ka nav runa tikai par sociālo mediju ietekmi uz politiskajam norisēm. Jaunie cilvēki, jaunā paaudze burtiski dzīvo viedierīcēs un to informatīvajā telpā, un tas vistiešākajā veidā ietekmē viņu psihi, uzskatus, uzvedību. Pētījumi skaidri rāda depresiju un pašnāvību skaita pieaugumu jauniešu vidū pēc viedierīču uzplaukuma, un tā noteikti nav nejauša sakritība.
Šī iemesla pēc Austrālija nesen ir paziņojusi par ieceri ierobežot sociālo tīklu lietošanu bērniem un jauniešiem, redzēsim, kā tas izdosies.

Kaut kā šis džins ir jādabū atpakaļ pudelē. Nav runa tikai par to, ka nāk cita paaudze ar citiem ieradumiem, uzskatiem un dzīvesveidu – runa ir par īstu bīstamību, par to, ka jauno cilvēku atkarība no telefoniem rada reālu kaitējumu viņu garīgajai veselībai.

Šis kaitējums ir tas, kas dod valstīm tiesības rīkoties un mēģināt to visu “ielikt rāmjos”.

Pēdējais NEPLP pētījums rāda diezgan bēdīgu ainu gan par Latvijas sabiedrības uzticēšanos medijiem, gan arī par sabiedrības medijpratību. Kāpēc, jūsuprāt, esam nonākuši situācijā, ka tikai 30–32 % sabiedrības uzticas sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem? Vai, kas un kam, jūsuprāt, būtu jādara, lai to mainītu?

Manuprāt, daļēji šis rezultāts ir skaidrojams ar to, ka pats jautājums “Vai jūs uzticaties medijiem?” kā tāds ir pietiekami neskaidrs. Par kuriem medijiem ir runa – visiem kopā vai kādiem konkrētiem? Ja man uzdotu šādu jautājumu, es arī īsti nezinātu, ko atbildēt, jo ir mediji, kuriem es uzticos, bet ir tādi, kuriem es neuzticos it nemaz. Un, domāju, tieši tas arī ir tas, ko parāda šie aptauju rezultāti – šo fragmentārismu, ka kopējā mediju telpā katrs var atrast tādus, kam uzticēties, un arī tādus, kam neuzticas.
Ir ļoti svarīgi celt kopējo sabiedrības medijpratību: pēc iespējas vairāk stāstīt un skaidrot, kā iegūt un lietot informāciju, kā izvairīties no viltus ziņām, kā meklēt un atpazīt uzticamu informāciju. Tā ir daļa no risinājuma, taču tikai daļa. Te ir zināma līdzība ar telefonkrāpniekiem. Ja cilvēks spēj atpazīt telefonkrāpniekus, tad, visticamāk, viņš spēs atpazīt arī uzticamu mediju. Taču, ja cilvēks ir tik apmāts, ka neko negrib dzirdēt un krāpniekam uzticas vairāk nekā saviem tuviniekiem, kas brīdina viņu no apkrāpšanas, tad ir grūti mainīt viņa uzskatus. Taču tāda ir cilvēka psihe, un mēs visi varam būt tādā vai citādā veidā ievainojami.

Pirms 20–30 gadiem informācijas kanālu loks bija ierobežots, un arī to cilvēku, profesionāļu loks, kas piegādāja sabiedrībai informāciju, bija ierobežots, un šajā vidē bija izveidoti un valdīja augsti iekšējās ētikas un kvalitātes principi. Tagad situācija ir pavisam cita, un to vairs nekad nevarēs atritināt atpakaļ. Tāpēc te nevar paļauties uz cilvēkiem pašiem, uz pašregulējošiem mehānismiem.
Nevar to atstāt pašplūsmā – būs vajadzīga valstu iejaukšanās, lai nodrošinātu šīs [sociālo mediju] vides pārraudzību un celtu tās atbildību. Tāpēc ir svarīgi nepārtraukti runāt un atgādināt par patiesas, objektīvas, neatkarīgas informācijas nozīmi. Kā jau minēju iepriekš, manuprāt, Latvijas mediju vidē joprojām ir spēcīgs iekšējais ētikas kodekss un kvalitātes principi, taču ir svarīgi arī, lai tiem piekrīt, tos saprot un atbalsta sabiedrības vairākums un valsts.

Iepriekš jau paudāt uzskatu, ka reģionālie mediji Latvijā ir “paputējuši”. Vai, Jūsuprāt, mūsdienu pārsātinātajā informatīvajā telpā vispār ir vieta un loma reģionālajiem un nišas medijiem, tādiem kā novadu laikraksti, reģionu televīzijas vai vēl specifiskākiem, kā mūsu biedrības žurnāls “Uzņēmēju Vēstis”? Kāda tā ir? Vai to būtu jāstiprina, un ja jā, tad – kā?

Neapšaubāmi ir vieta un loma, un tā būtu jāstiprina, taču es neesmu šajā jomā iedziļinājies tik dziļi, lai izteiktu pietiekami kompetentu viedokli par iespējamajiem risinājumiem. Noteikti būtu jāierobežo pašvaldību iespēja radīt konkurenci reģionālajiem medijiem ar pašvaldību oficiālajiem izdevumiem. Ja cilvēks svarīgo informāciju par pašvaldības darbu un lēmumiem saņem savā pastkastē bez maksas, tad, protams, viņš nav ne motivēts, ne ieinteresēts pirkt vēl arī vietējo avīzi.
Valsts piedāvātie granti – tādi pašlaik ir pieejami reģionālo mediju attīstībai, taču vai tie ir pietiekami un efektīvi? Pašu vietējo mediju ambīcijas – vai tie, kuri ir izturējuši un turpina darboties, var un vēlas izplesties? Tie ir jautājumi, uz kuriem būtu nepieciešamas atbildes, lai runātu par vietējo mediju nākotnes perspektīvu.

Kāda, jūsuprāt, vispār ir mediju un žurnālistikas nākotne? Vai mediji un žurnālistika pēc 10–20 gadiem turpinās eksistēt tādā izpratnē, kā mēs to pazīstam šodien? Kā mediju vidi un žurnālistu darbu un uzdevumus mainīs mākslīgais intelekts?

Tas ir ļoti labs jautājums. Es priecātos, ja zinātu pareizo atbildi uz to (smejas). Mēs redzam, kā informācijas telpa un tehnoloģijas ir mainījušās pēdējo dažu desmitu gadu laikā – diez vai kāds būtu varējis kaut ko tādu prognozēt, tomēr tas ir noticis. Es domāju, ka ļoti būtisks nākotnē būs tas, kam vairākkārt pieskārāmies sarunas laikā – šī cīņa par sociālo tīklu platformu iegrožošanu, par to caurspīdīgumu, pārraudzības iespējām un atbildību.
Kā mediju un informatīvo vidi ietekmēs mākslīgais intelekts? Es domāju, ka kvalitatīvo mediju darbu tas neietekmēs. Īsta medija lielākais spēks ir radīt unikālu, vienreizēju saturu, bet to mākslīgais intelekts nevar, jo pats tā uzbūves princips ir apstrādāt jau esošu informāciju un izvilkt no tās ekstraktu, “vidējo aritmētisko”.

Taču neapšaubāmi ar mākslīgā intelekta palīdzību palielināsies informatīvās telpas piesārņojums ar šādu “vidējo no jau esošā”, un kļūs sarežģītāk atrast un atlasīt unikālo, jaunradīto saturu. Jau tagad tiek minēts, ka, piemēram, “Linkedin” ļoti daudz ierakstu ir mākslīgā intelekta ģenerēti, kas palīdz aizņemtiem cilvēkiem uzturēt kontus šķietami aktīvus. Būtiski ir, lai arī mediji meklētu un radītu saturu jaunos pasniegšanas veidos un kanālos – tādos, kas interesē un ko izmanto jaunieši. Jaunieši grib saņemt kvalitatīvu informāciju, viņus interesē notikumi un norises, taču viņi vēlas šo informāciju saņemt veidā, kas atbilstu viņu ieradumiem un dzīves ritmam. Labs piemērs tam ir podkāsti jeb raidieraksti, ko var klausīties sporta zālē, skrienot vai pastaigājoties ar suni. Kopš veidoju divus raidierakstus “Ārskats” un “Šķiltava”, manu bērnu klasesbiedri atpazīst, kas ir Raudseps (smejas).

Kā Jūs pats kā cilvēks, žurnālists un komentētājs jūtaties aizvien intensīvākajā informācijas plūsmā? Kas ir tie tehniskie un mentālie rīki, avoti un domāšanas modeļi, kas palīdz jums tajā orientēties un ko Jūs varētu ieteikt izmantošanai citiem?

Mana ikdiena ir darbs ar informāciju. Es pavadu internetā daudz laika, ļoti daudz laika, tāpēc manā rīcībā noteikti ir plašāks rīku klāsts un arī lielāka pieredze to izmantošanā nekā vidusmēra cilvēkam. Taču, ja pēkšņi notiktu tā, ka es pilnībā mainītu profesiju un vairs tik cieši nesekotu līdzi norisēm, tas, ko es darītu un kādus principus ievērotu, būtu:

Izvēlētos 2-3 informācijas avotus, kuriem uzticos un regulāri izmantoju – nevis sociālos tīklus, bet izdevumus, medijus. Vismaz vienam no tiem būtu jābūt tādam, kas aptver plašu sabiedriski-politiskās informācijas loku, nevis tikai kādu konkrētu jomu vai nozari. Viens būtu no ārvalstīm. Šiem medijiem es “piesekotu” arī sociālajos tīklos.

Rūpīgi izvēlētos, kam sekot un kas seko man sociālajos tīklos. Ir svarīgi turēt savu sociālo tīklu “lenti” tīru, neļaut to piesārņot ar sēnalu un “troļļu” informāciju. Te, izmantojot iespēju, varu pareklamēt un ieteikt pievienoties sociālajam tīklam “Bluesky”, kas šobrīd vēl nav sagandēts ar “troļļiem” un viltus ziņu izplatītājiem, bet uz kurieni no “tvitera” pašlaik pārceļas daudzi uzticami mediji, pētnieki, autoritātes.
Šis sociālais tīkls šobrīd vēl ir patiešām kvalitatīva informācijas un viedokļu apmaiņas platforma – tāda, kāds “tviteris” bija pirms 18 gadiem.

Noteiktu pats sev striktus laika limitus, ko pavadīt sociālajos tīklos. Sociālo mediju lietošanā ir stingri sevi jādisciplinē, jo šajā vidē ir ļoti viegli “aizklīst” – tu ziņu lenti tikai ritini un ritini, un pēkšņi attopies, ka ir jau pagājušas vairākas stundas, bet ieguvis tu neesi neko.
Es pats pat šobrīd, kad tā ir daļa no mana darba, sociālajos tīklos pavadu ne vairāk kā pusstundu vai 45 minūtes dienā – tas ir pilnīgi pietiekami, lai uzzinātu to, kas mani interesē, un paustu savu viedokli par tēmām, par kurām vēlos izteikties.