Lienīte Mārupē

Ar LIENI LŪSI jeb “Krustmāti Lienīti” sarunājas SILVESTRS SAVICKIS

Kā, pateicoties bērnudārza mūzikas skolotājai Lienei Lūsei, pirms 55 gadiem Mārupes vārds kļuva zināms visā Latvijā

Ikvienas vietas lielākā vērtība ir tās cilvēki – arī Mārupes. Tikai runājot ar personībām, iespējams atklāt vietas īpašo garšu, noskaņas un vērtības gan šodien, gan raugoties laika nogrieznī. Rubrikā “Mārupes kods” uzsākam rakstu sēriju par novada apkaimēm, kur caur novadniekiem – izcilām personībām centīsimies izzināt gan Mārupes un Babītes vēsturi, gan sameklēt savu īpašo “Mārupes kodu”. Gan līdzcilvēkos un sabiedrībā, gan uzņēmējos un biznesā.
Krustmātes Lienītes vārds un tēls aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos bija zināms ikvienam Latvijas iedzīvotājam no vējainās Kurzemes līdz pat Latgales zilo ezeru zemei. Jo īpaši mazo – bērnudārznieku un skolnieciņu – un, protams, viņu vecāku vidū. Krustmāte Lienīte, īstajā vārdā Liene Lūse, vadīja vairākus Latvijas Televīzijas bērnu un muzikālos raidījumus, kas ierindojās starp visskatītākajiem TV auditorijā: “Risis un Rasa mācās dziedāt”, “Gudram gudra gudrībiņa” un īpaši populārie “Dziesmu kamolītis” un “Ar dziesmiņu ciemos eju”. Lienes skanīgā balss, staltais augums un kuplās, zeltainās matu cirtas bija lielisks papildu motivētājs mazajiem mācīties dziesmiņas, viņu vecākiem veicināt šo nodarbi, bet skatītājiem ieslēgt savu televizoru ekrānus vismaz reizi mēnesī, kad iznāca jaunākais muzikālais raidījums.

Arī man!
Nebūs pārspīlēti teikts, ka Liene pavisam noteikti ir viena no Latvijas TV leģendām. Tāpēc sarunāt šo interviju man bija gan liels personīgs izaicinājums, gan arī patiess gods, kad Liene, lai arī ne uzreiz, tomēr tai piekrita. Esmu ielūgts pie Lienes mājās tepat Mārupītes krastos, juridiski gan Rīgas un Mārupes krustcelēs, diezgan pelēkā agra decembra pēcpusdienā. Šis gads Lienei nav bijis viegls – mūžībā tikko devies Lienes dzīvesbiedrs Jānis Porietis, bet prieku dzīvē ienes dēls, kaķis, rūpes par vistu pulciņu un plašā dārza iekopšana. Tomēr Liene pati, neskatoties uz saviem cienījamajiem gadiem, ir spirgta un dzirksteļojoša. Runājam gan par tiem, gan šiem laikiem, televīzijas atmiņām un, protams, Mārupi.

Mārupes simbols

SILVESTRS SAVICKIS: Kā radās “Krustmāte Lienīte”, un kurš bija krustmātes idejas autors? Un kāpēc tas viss notika tieši Mārupes bērnudārzā?

LIENE LŪSE: Bija 1970. gads, es mācījos par pirmskolas izglītības iestādes audzinātāju Rīgas Pedagoģiskajā skolā Kuģu ielā un jau studiju laikā strādāju par muzikālo audzinātāju bērnudārzā tepat netālu Ventspils ielā. Televīzijas Bērnu raidījumu redakcija bija izlēmusi turpināt cikla “Risis un Rasa mācās” sērijas par bērniem un mūziku. Lai arī sākotnēji bijis iecerēts, ka raidījumu vadīs kāda aktrise, tomēr beigās izvēle krita uz mūzikas skolotāju. Raidījuma redaktore Ruta Kviese un režisore Benita Folkmane nāca skatīties manu muzikālo nodarbību bērnudārzā, pēc kuras ātri vien nāca aicinājums uz televīziju, kas notika… uzreiz tiešraidē. Tā es nokļuvu televīzijā.
Bet Mārupē nonācu, pateicoties Ventspils ielas bērnudārza vadītājai Laimdotai Gludmanei. Toreizējais kolhoza “Mārupe” vadītājs Konstantīns Hvostovojs panāca, ka Mārupē tiek būvēts bērnudārzs. To atklāja 1972. gada vasarā, un bija vajadzīgs vadītājs un pedagogi. Hvostovojs uzaicinājis Gludmani uz Mārupes jauno bērnudārzu, savukārt viņa “paņēmusi līdzi” vēl 4 kolēģes – pedagoģes, tai skaitā mani. Sākumā “Lienīte” bija diennakts bērnudārzs, tajā bija 6 grupiņas, bet bērnus pārsvarā veda no Jaunmārupes, kas toreiz bija zināma kā Pavasari.

Ap to laiku es biju kļuvusi gana atpazīstama un populāra, un līdz ar to Mārupes bērnudārzs un, jāatzīst, visa Mārupe kļuva zināma it visur Latvijā. 1981. gadā tika izlemts, ka bērnudārzam vajadzīgs kāds skanīgs nosaukums un Gludmane, īsu brīdi padomājusi, teica: “Nu tad sauksim to par “Lienīti””. Idejai līdzi nāca nepatikšanas – vadītāju izsauca uz partijas komiteju uz nostrostēšanu, sakot, kā tad nu jūs celsiet pieminekli dzīvam cilvēkam? Bet Gludmane nepalika atbildi parādā, sakot, ka ideja bērnudārza nosaukumam radusies no Annas Brigaderes lugas “Sprīdītis” Lienītes tēla. Pēc šāda pamatojuma visi jautājumi tikuši noņemti, un “Lienīte” tika akceptēta. Jāatzīst, ka TV skatītāji, visticamāk, par šo pamatojumu nemaz neuzzināja un nosaukumu pieņēma kā populārās mūzikas skolotājas Lienes Lūses simbola iemiesojumu.

Salacgrīvas saknes stiprinās Rīgā un aizved līdz Mārupei

S.S. Bet Jūsu dzimtas saknes nenāk no Rīgas?
L.L. Manas dzimtas saknes atrodamas jūras krastā, Salacgrīvā. Mana mamma strādāja veikalā Salacgrīvā, bet tēvam piederēja veikals Vitrupē, un viņš pats strādāja uz mašīnas, apgādājot ar precēm citus veikalus. Padomju vara acīmredzot uzskatīja viņu par ko līdzīgu šodienas uzņēmējam, kas bija sodāmi, tāpēc “piešuva lietu”. 1945. gadā tēvu izsūtīja uz Komi Republiku Padomju Savienības ziemeļos. Savu tēvu pirmo reizi ieraudzīju tikai 11 gadu vecumā.
Rīgas pierakstu ieguvu nejauši – viens mūsu attāls radinieks izlūdzās, lai kādu brīdi palīdzu apkopt vienu citu smagi slimu arī attālu radinieci, Zelmas kundzi, viņas pēdējos dzīves brīžos. Zelmas kundze dzīvoja turpat netālu, divas pieturas no skolas, Dārtas, tagadējā Eduarda Smiļģa ielā. Tā nu es kopu Zelmas kundzi pirms un pēc skolas stundām un vēl braucu spricēt viņai atsāpinošos līdzekļus skolas stundu starpbrīžos. Pirms kundze devās citā saulē, viņa mani pierakstīja savā adresē (pieraksts jeb šodienas terminoloģijā dzīves vietas deklarēšana bija obligāts nosacījums, lai dzīvotu kādā vietā), kur gan uzturēties nenācās ilgi, jo padomju vara, konstatējot Zelmas kundzes aiziešanu aizsaulē, pierakstu anulēja.

Tā kā tolaik jau strādāju 132. bērnudārzā Ventspils ielā, vadītāja Laimdota Gludmane, padzirdot par šādu “izlikšanas” netaisnību, iestājās par mani un, uzsitot dūri galdā, panāca, ka vietvara piešķīra nelielu istabiņu turpat netālu, Dreiliņu ielā Āgenskalnā. Tālāk jau sekoja “Mārupes laiks”, kad kolhozs par maniem nopelniem piešķīra dzīvokli Jaunmārupē, kur gan es padzīvoju īsu laika sprīdi. Tai laikā es iepazinos ar savu dzīvesbiedru Jāni Porieti, mēs sākām kopdzīvi tepat, kur šodien ar Jums runājam, Rīgā, pie Mārupītes krastiem, mājā, ko vīra vecāki uzbūvēja 1938. gadā – gadā, kad piedzima mans vīrs.

Bezpartejiskā deputāte un deju svētku kolektīva vadītāja

S.S. Kas Jums palicis atmiņā par Mārupi bez “Lienītes”?
L.L. Televīzijā iegūtā popularitāte nesa sev līdzi dažādas laikmetam piemītošas blaknes. Neskatoties, ka nebiju nedz komjaunatnē, nedz partijā, turklāt nākusi no “izsūtītā ģimenes”, man bija jākļūst par vietējo deputāti. Nezinu, kas mani tur ievēlēja un kā tas notika, bet es ieguvu statusu “bezpartejiskā deputāte”. Man bija kabinets, un pie durvīm bija pielikti pieņemšanas laiki. Esot amatā, man arī izdevās palīdzēt nokārtot sadzīviskus jautājumus savām kolēģēm, bērnudārza darbiniecēm.

Bet Mārupe manās atmiņās tomēr visvairāk saistās tieši ar darbu “Lienītē”. Lai arī es esmu mūzikas skolotāja, man uzlika par pienākumu Dziesmu un deju svētkos vadīt bērnudārznieku deju kolektīvu. Tajos laikos Dziesmu un deju svētkos bija ierasti atsevišķi pirmsskolas dejotāju uznācieni. Lai arī es teicu, ka esmu mūzikas, nevis dejošanas skolotāja, pagasta vadība to saskatīja kā vienu veselu priekšrocību, un tā es nokļuvu Dziesmusvētkos kā mazo dejotāju kolektīva vadītāja.

Šo laiku atceros ar lielu lepnumu, jo tiku galā ar pienākumiem, būdama bez nekādas pieredzes dejošanā. Pirmsskolas deju kolektīvos kopumā dejoja ne vien daži desmiti, bet vairāki simti mazo dejotāju. Tā, piemēram, 1979. gadā deju svētkos piedalījās kopumā 320 bērni no 16 pirmsskolas izglītības iestādēm, 1984. gadā – 400 bērni no 20 dārziņiem, bet 1989. – jau 480 bērni no 24 bērnudārziem. Šodien nekas tāds nenotiek.

Amerikas laiks jau padomju laikos

S.S. Esat stāstījusi par savu dzīvi ASV. Kā Jūs tur nokļuvāt?
L.L. Kalifornijā dzīvoja mana tēva brālis, un man jau padomju laikos bija iespēja aizbraukt pie viņa ciemos. Droši vien padomju vara jutās droša par mani, jo es paralēli darbam “Lienītē” dziedāju sieviešu korī “Dzintars”, kas kā padomju maigās varas nesējs koncertēja daudz kur pasaulē, un es neko “sliktu” nebiju varai nodarījusi.

Pirmo reizi ASV biju laikam jau 1971. gadā, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas braucu turp tik bieži, cik vien vīzu režīms atļāva – katrs nākamais brauciens bija ar arvien īsāku termiņu. Es pēc sava onkuļa nāves Amerikā palīdzēju rūpēties par tanti, kura bija ratiņkrēslā. Mums izdevās izdarīt tā, ka man bija iespēja paņemt līdzi uz ASV arī savu dēlu, kurš bija man līdzi pat divas reizes 3. un 8. klasē. Nav šaubu, ka tas sniedza ieguvumus arī viņa tālākajai karjerai.

Amerikas laiks bija nenovērtējams, jo palīdzēja gan paplašināt savu redzesloku, gan palīdzēja atgūties arī finansiāli. Mēs ar vīru bijām sapelnījuši naudiņu, audzējot un pārdodot tulpes, bet naudas reforma visu nopelnīto padarīja teju bezvērtīgu. Dzīve un iespēja strādāt ASV šo pārmaiņu laiku netaisnību kaut nedaudz līdzēja mazināt.

S.S. Kā redzat Mārupi šodien?
L.L. Viss ir mainījies. Manā laikā Mārupe bija lauki, tur bija dažas mājas, taču tagad tur ir pilsēta. Bija autobusa pietura, un, kad gaidīju autobusu, bērni stāvēja pie sētas un visi klaigāja – Lienīte, Lienīte… . Tagad uz Mārupi braucu tikai, ja ir kāds notikums, biju pagājušajā gadā uz bērnudārza jubilejas svinībām.

LIENE LŪSE, strādājot televīzijā, ir veidojusi Mārupes tēlu teju divdesmit gadu garumā, no 1971. līdz 1989. gadam. Ar savu balsi, mūziku un darbiem ir palīdzējusi iedvesmot veselu mūziķu un dziedātāju paaudzi ne tikai Mārupē, bet visā Latvijā. “Krustmāte Lienīte” ir izveidojusi vēsturisko mantojumu un iedibinājusi radošas un inteliģentas sabiedrības reputāciju vienai veselai ģeogrāfiski telpai – Mārupei.
Viņas dziedošie bērni ir mūsu pašu mārupiešu bērni. Daudzās intervijās Lienei Lūsei tiek vaicāts, kā tika atlasīti “elitārie bērni”, kuriem ekskluzīvi tika dota iespēja uzstāties visas valsts auditorijas priekšā. Liene vienmēr ir atzinusi, ka nebija nekādu “elitāro bērnu” – tie bija mazuļi, kuru vecāki dzīvoja pagastā un strādāja Mārupes kolhozā, un spēra pirmos izglītības soļus tolaik vienīgajā pagasta bērnudārzā. Šodien nekas tāds nebūtu iespējams, ka viena televīzijas kanāla bērnu (vai citus raidījumus) būtu redzējuši teju vai 100% valsts iedzīvotāju ar visām no tā izrietošajām popularitātes sekām raidījuma vadītājai vai vadītājam. Tomēr pagājušā gadsimta agrajā nogalē tieši tā arī notika.