Dabas un cilvēku maģija: ārzemnieki, kuri iemīlējušies Mārupē

Ar Mārupē dzīvojošiem ārzemniekiem sarunājās LAURA KULAKOVA

Mārupes novadā mīt ne viens vien ārvalstu pilsonis – te darbojas daudzas starptautiskas kompānijas, tepat ar roku aizsniedzama lidosta, īsa auto brauciena attālumā atrodas galvaspilsēta Rīga un Jūrmalas baltās pludmales. Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra datiem no vairāk nekā 40,3 tūkstošiem Mārupē deklarēto iedzīvotāju vairākums ir latvieši (65,5 %), 17,9 % – krievi un 3,6 % – ukraiņi, ar mazākiem procentiem pārstāvētas citas Latvijai raksturīgas tautības: poļi, igauņi, lietuvieši, baltkrievi, romi, ebreji un citi. Vēl 6 % no Mārupes tautību daudzveidības veido citas nācijas – indieši, turki, slovāki, ķīnieši un vēl, un vēl. “Uzņēmēju Vēstis” uzrunāja dažus no viņiem, lai uzzinātu, kas ārvalstniekus piesaista Mārupē un kā viņi šeit jūtas.

Shi ģimene no Ķīnas pirms desmit gadiem nolēma pārcelties uz dzīvi citā valstī, atstājot Šanhajā veiksmīgu izglītības un konsultāciju biznesu, jo jutās grūtā darbā nopelnījuši iespēju turpmāko mūža daļu pavadīt mierā un pie dabas. Latviju un Mārupes novadu viņi izvēlējās, kad pēc ciemošanās pie draugiem burtiski iemīlējušies Latvijas dabā un svaigajā gaisā. Tagad Shi ģimene Mārupē ir uz palikšanu – kopš 2020. gada viņi ir īpašnieki un vadītāji privātajā bērnudārzā “m’Kripatiņas”, vecākais dēls pirms dažiem mēnešiem mijis gredzenus ar savu latviešu līgavu un domā par jauna biznesa attīstīšanu, bet jaunākā meita mācās Piņķu vidusskolā, runā perfektā latviešu valodā, aizraujas ar jāšanas sportu un vēlas kļūt par Latvijas pilsoni.

Ar ģimenes pārstāvjiem mammu Xuan Shi un dēlu Xinhua Shi “Uzņēmēju Vēstis” tiekas pirmdienas rītā klusā Mārupes privātmāju rajonā bērnudārza ēkā, kur caur sienām skan mūzika un dzidras bērnu balstiņas. Iepazīstoties abi joko, ka, tik ilgus gadus dzīvojot Rietumos, ir tikuši arī pie vieglāk izrunājamiem eiropiešu vārdiem – Xuan kolēģi un kaimiņi sauc par Katiju (Cathy), bet dēlu draugi iedēvējuši par Bazilu (Basil). “Kā stipra garšviela,” nosmejas Xuan Shi.
Viņas pagātnē ir veiksmīga un ienesīga uzņēmējdarbība vienā no Ķīnas un pasaules biznesa metropolēm Šanhajā, kur Xuan Shi izveidojusi un ilgus gadus vadījusi prestižu biznesa izglītības un konsultāciju uzņēmumu, kas apmācījis vidējā un augstākā līmeņa menedžerus ne tikai daudziem Ķīnas vadošajiem uzņēmumiem, bet arī tādiem pasaules biznesa grandiem kā farmācijas kompānijas “Roche” un “Pfizer”, IT jomas giganti “Microsoft” un “Apple” un citi. Otrs viņas uzņēmējdarbības virziens bijis saistīts ar pirmsskolas izglītību – angļu valodas, zinātnes un radošuma kursi bērniem. Savukārt viņas dzīvesbiedrs bijis veiksmīgs un pieprasīts biznesa konsultants.

“Taču kādā brīdī, man sasniedzot 40, bet vīram – 50 gadu vecumu, mēs abi sapratām, ka esam pārguruši un izsmelti. Ka vēlamies visu to izbeigt un dzīvot vienkāršu dzīvi pie dabas. Mēs aprēķinājām, ka esam nopelnījuši pietiekami, lai pietiktu atlikušajai dzīvei un bērnu izglītībai, un vairāk nekas mums nebija nepieciešams.
Mums nevajag dārgas lietas, dizaineru apģērbus – mēs tikai gribējām brīvu un mierīgu dzīvi,” stāsta Xuan Shi.
Sākotnēji apsvērta iespēja pārcelties uz Kaliforniju Amerikas Savienotajās Valstīs, kur dzīvojusi Xuan Shi tuva draudzene un kurp daudzus gadus ģimene ik gadu braukusi ciemoties uz pāris nedēļām. “Bija jau izstrādāts detalizēts plāns, bijām apskatījuši iespējamās dzīvesvietas un uzņēmuši biznesa kontaktus,” atminas uzņēmēja, tomēr galu galā pieņemts lēmums pārcelšanos atlikt.
“Tā tam bija jānotiek, jo kā gan citādi mēs būtu nonākuši šeit?” joko Xuan Shi.

Un tad kāds draugs, kurš uz Latviju pārcēlies jau senāk, uzaicinājis Shi ģimeni ciemos – sak, atbrauciet, apskatiet, šī ir tāda maza, jauka Eiropas valsts, kuru lielākoties neviens nezina. “Mēs atbraucām un nekavējoties un uz visiem laikiem iemīlējāmies Latvijā,” smaidot saka Xuan Shi. Priecējuši gan kulturālie un kvalitatīvie dzīves apstākļi, gan… cenas. “Jūsu cenas nav salīdzināmas ar Šanhaju, vienu no dārgākajām Ķīnas pilsētām, tur tās ir desmitkārt lielākas pilnīgi visam!” teic Xuan Shi. Savukārt Xinhua Shi īpaši izceļ pilsētvides tīrību Latvijā – nesalīdzināmu ar citām Eiropas lielpilsētām.
Emigrācijai uz Latviju Shi ģimene izmantojusi iespēju iegūt uzturēšanās atļauju apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi. “Tas ir ļoti vienkārši – tu nopērc nekustamo īpašumu, lētu un labu īpašumu, ja salīdzina ar šādu īpašumu cenām citviet pasaulē, un par to tu saņem tiesības šeit dzīvot,” stāsta Xuan Shi, piebilstot, “tā mēs faktiski kļuvām par investoriem.”

Tā ģimene sākusi dzīvot Mārupē, bet 2020. gadā saņēma piedāvājumu iegādāties netālu esošo privāto bērnudārzu. “Kad mēs to pārņēmām, tas bija pilnīgs bardaks,” skarbi saka Xuan Shi. Dēls apstiprinoši pamāj: “Pilnīgs bardaks.” “Te nebija nekādas vadības, nebija atbilstošas infrastruktūras, viss bija atstāts pašplūsmā,” atminas uzņēmēja. Tāpēc pirmais darbs bijis sakārtot uzņēmuma menedžmentu, veikti arī ieguldījumi: iekārtots mūsdienīgs rotaļu laukums, telpas aprīkotas ar gaisa kondicionēšanu. Paši Shi ģimenes locekļi neiesaistās audzināšanas procesā – viņu ziņā ir uzņēmuma vadība un attīstība. Visi darbā ar bērniem iesaistītie speciālisti ir ar pedagoga izglītību, lai gan šī prasība nav obligāta.
Pirmsskolas izglītības kvalitāte un tās uzraudzība ir viens no aspektiem, kur Xuan Shi saskata iespējas uzlabojumiem gan Mārupē, gan Latvijā kopumā. Viņu pārsteidz, ka privātās pirmsskolas mācību iestādes darbojas ar ļoti minimālu uzraudzību, nereti tie ir pavisam mazi ģimenes uzņēmumi, kur “visi ģimenes locekļi ir vienlaikus gan audzinātāji, gan auklītes, gan pavāri”. Bieži šādiem dārziņiem nav ne līdzekļu, ne vēlmes investīcijām un attīstībai. “Mārupes novads par savu prioritāti ir izvirzījis augstu izglītības kvalitāti, lai piesaistītu jaunās ģimenes, vairāk iedzīvotāju, taču uzraudzība un kvalitātes kontrole ir galvenokārt vērsta uz pašvaldības mācību iestādēm, privātie var darboties, kā vēlas. Taču par kvalitāti ir jārūpējas visos dārziņos, neatkarīgi no tā, vai tie ir pašvaldības, vai privāti. Pašvaldībai būtu jāpiedāvā ne tikai līdzfinansējums, bet arī apmācību iespējas personālam,” uzskata Xuan Shi. Tāpat viņu kā uzņēmēju pārsteidz valsts un pašvaldības nekonsekvence pieņemtajos lēmumos: “Mēs kā uzņēmēji nevaram ilgtermiņā paļauties uz lēmumiem. Piemēram, līdz šim Mārupē bija ļoti augsts līdzfinansējums [bērnudārziem par katru bērnu], otrs lielākais Latvijā, bet no šī gada tas ir ievērojami samazināts. Un vecāki izvērtē un aiziet uz citiem novadiem, kur līdzfinansējums ir augstāks.” “Tas nav pārmetums, bet vieta uzlabojumiem,” uzsver “m’Kripatiņas” īpašniece.

Savukārt viņas dēls Xinhua Shi par lielāko problēmu ne tikai Latvijā, bet jebkurā valstī uzskata zemu valsts un pašvaldību pārvaldes efektivitāti. “Viņi nekad nedomā par nākotnes problēmu risinājumiem. Viens vienkāršs piemērs – ir skaidrs, ka, augot iedzīvotāju skaitam, pieaug arī auto skaits pilsētās. Taču neviens ilgtermiņā neplāno uz priekšu, nedomā par papildu stāvvietām, plašākām ielām. Tikai cīnās ar sekām,” saka Xinhua Shi, domīgi piebilstot, ka tāda gan ir cilvēka daba, un “kamēr esam cilvēki, tikmēr tā būs”.
Taču par Mārupi Shi ģimene ir sajūsmā. “Mārupe ir brīnišķīga,” saka Xinhua Shi, kurš ikreiz, iebraucis Rīgas centrā, ar atvieglojumu nodomājot – cik labi, ka es dzīvoju Mārupē! Savukārt Xuan Shi piebilst: “Es esmu patiešām laimīga, ka visu nejaušo apstākļu sakritības dēļ mēs uzzinājām par šo valsti un mums bija iespēja uzsākt dzīvi šeit.” Kā lielāko Mārupes vērtību abi atzīst mierīgo un atbrīvoto gaisotni un dabas klātbūtni. “Šanhajā elpošanas problēmu dēļ man nebija iespējams iziet pastaigāties – smogs mani smacēja,” stāsta Xuan Shi. “Šeit es varu staigāt stundām ilgi un elpot brīvi, tikai vakarā sāpošās kājas atgādina, ka esmu bijusi garā pastaigā.”

Latviešu kāre uz pastaigām dabā sākumā bijis lielākais pārsteigums viņas dēlam Xinhua Shi, kurš laikā, kad ģimene pārcēlās uz Latviju, studēja Kanādā. “Sākumā es nespēju saprast – kāpēc jābrauc divas stundas ar auto, lai vienkārši aizietu pastaigāties pa meža taku. Man šķita – labāk taču ir aiziet sporta zāli,” smejas jaunais vīrietis, atzīstot, ka, lai gan arī Kanāda atrodas ziemeļos, tomēr sākumā Latvija šķitusi pārāk salta zeme, jo studiju laikā ģimeni lielākoties apciemojis Ziemassvētku laikā.

Abi Shi ģimenes pārstāvji atzīst, ka Latvijas lielākā vērtība ir sirsnīgie, izpalīdzīgie un iejūtīgie cilvēki un iespēja, par kādu daudzu pasaules lielvalstu iedzīvotāji var tikai sapņot: pabūt vienatnē tad, kad vēlies. “Cilvēki šeit nekad nav uzbāzīgi – ja tu vēlies būt vienatnē ar sevi, tu vari būt vienatnē ar sevi, bet tai pat laikā tepat līdzās ir izpalīdzīgi un draudzīgi kaimiņi,” saka Xinhua Shi. “Mēs esam daudz ceļojuši un bijuši dažādās valstīs, un jau zinājām, ka rietumnieki ir atvērti un sirsnīgi – kā amerikāņi, kuri vienmēr smaida un grib apskauties. Latvieši ir tikpat sirsnīgi, taču vairāk rezervēti, tāpēc mēs šeit jūtamies labi, jo ķīniešu mentalitāte ir līdzīga,” saka Xuan Shi. Ar smaidu viņa atminas, kā ģimene pirmoreiz mēģinājusi savā Mārupes dārzā iestādīt dzīvžogu, neko nezinot par augiem un to stādīšanu. “Mūsu jaukais kaimiņš neprasīts atnāca ar visiem vajadzīgajiem darbarīkiem, pamācīja mūs, kādā attālumā kociņi stādāmi un cik dziļas bedres rokamas,” atminas Xuan Shi. Citā reizē kaimiņš kā tāds deus ex machina ieradies palīgā ar savu sniega metēju, kad pēc pamatīgas puteņa nakts Shi ģimenes pagalmu klājušas dziļas kupenas, pret kurām sniega lāpsta bijusi bezspēcīga. “Pēc tam, atgriežoties no ciemošanās Ķīnā, atvedām dāvanas, taču viņš šķita gaužām samulsis par šo pateicību, bet nākamajā reizē durvis atvēra viņa dēls, kurš pavisam atteicās pieņemt atvesto cienastu. Kopš tās reizes mēs esam sapratuši, ka dāvanas labāk nevest,” smejas Xuan Shi.

Ģimenei Mārupē ir daudz draugu – gan jaunākās meitas klases biedru vecāki un skolotāji, gan tuvākie kaimiņi. Tieši viens no viņiem savulaik ierosinājis meitai nodarboties ar jāšanu. “Sākumā baidījāmies, taču meita to ļoti vēlējās, un nu jau ar jāšanu nodarbojas astoņus gadus,” stāsta Xuan Shi un jokojot piebilst, “mēs dzīvojam īstā mārupiešu stilā.” Ar lepnumu viņa uzsver, ka meita ir vienīgā Āzijas pārstāve, kura ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā piedalās jāšanas sacensībās.
Taču tas vēl nav viss – meita, kura nu jau sasniegusi 16 gadu vecumu, runā perfektā latviešu valodā un pēc pilngadības sasniegšanas vēlas kļūt par Latvijas pilsoni. “Viņa šeit ir dzīvojusi ilgāk nekā Ķīnā. Latvija un Mārupe tagad ir mūsu mājas,” saka Xuan Shi.

Tamers Džigeroglu (Tamer Cigeroglu) ir Turcijas uzņēmuma “ATU Duty Free” Latvijas filiāles vadītājs. Tie, kas Rīgas lidostā pirms ceļojuma vai atpakaļceļā ir iegriezušies kādā no spoži izgaismotajiem veikaliem iegādāties smaržas, kosmētiku vai Latvijas balzamu dāvanai draugiem vai biznesa partneriem, būs pamanījuši šī uzņēmuma nosaukumu.
“ATU Duty Free” specializējas beznodokļu iepirkšanās piedāvājumā ceļotājiem lidostās, ostās un robežšķērsošanas punktos. Uzņēmums dibināts 2000. gadā un ir kļuvis par vienu no vadošajiem spēlētājiem ceļojumu mazumtirdzniecības nozarē.
“ATU Duty Free” darbojas Turcijā, Omānā, Tunisijā, Gruzijā, Ziemeļmaķedonijā un arī Latvijā – Rīgas lidostā.

Turcijas pavalstniekam Tameram šī ir jau otrā atgriešanās Latvijā – pirmoreiz viņš šeit dzīvoja un strādāja no 2012. līdz 2015. gadam, bet pēc tam, kā pieņemts lielos starptautiskos uzņēmumos, tika aizkomandēts darbā uz Teksasu ASV. Kopumā savā karjerā viņš un viņa ģimene ilgāku vai īsāku laika posmu mitinājušies četrās dažādās valstīs. Taču tieši Latvija Tameram un viņa ģimenei iepatikusies visvairāk, tāpēc, atkal atgriezušies šeit pirms pieciem gadiem, viņš un viņa dzīvesbiedre nolēmuši: šī ir tā vieta, kur mēs vēlamies palikt uz visiem laikiem. “Mēs esam 17 gadus dzīvojuši ārpus Turcijas dažādās valstīs, un katrai no tām ir savi plusi un mīnusi, taču Latvija ir īpaša ar cilvēkiem – ar to, ka šeit cilvēki ciena viens otru un vienmēr ir gatavi palīdzēt viens otram,” saka Tamers. “Un, ja ģimenē aug bērni, svarīga ir arī drošības sajūta. Latvijā, Mārupē, mēs jūtamies droši, šeit nav jābaidās no noziedzības, ekstrēmisma,” saka Tamers.

Tāpēc uz viņa rakstāmgalda guļ latviešu valodas gramatikas uzdevumu lapas, un divas reizes nedēļā viņi abi ar kundzi apmeklē nodarbības, lai apgūtu valsts valodu nepieciešamajā līmenī un varētu pretendēt uz Latvijas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanu. “Latviešu valoda ir skaista, bet patiešām grūta,” atzīst Tamers, kurš tomēr ir stingri apņēmies jau pavisam drīz kārtot pirmo eksāmenu. “Ja izdosies – izdosies, ja ne – mēģināsim vēlreiz,” apņēmīgi noteic Tamers, jo, lai gan darba dēļ arī nākotnē var gadīties ilgāku vai īsāku laiku pavadīt ārvalstīs tomēr Mārupi viņš tagad uzskata par savas ģimenes pastāvīgo rezidenci.

Savu pirmo laika posmu Latvijā Tamers dzīvojis Rīgā, kādā no Klusā centra dzīvokļiem. Lai gan galvaspilsēta ar visām tās sniegtajām ērtībām un priekšrocībām šķitusi jauka izvēle, tomēr pēc atgriešanās Latvijā ģimene vēlējusies plašāku dzīves telpu un privātumu. Raugoties pēc piemērotas dzīvesvietas, izvēle kritusi uz Salienas ciematu toreizējā Babītes novadā – sākotnēji ērtā rindu māja ar atsevišķu pagalmu īrēta, bet vēlāk ģimene to iegādājusies īpašumā. “Šī vieta sniedz mieru un brīvību,” saka Tamers, uzskaitot arī gluži praktiskas priekšrocības – netālu atrodas laba skola, kurā mācās viņa meita, septiņu minūšu attālumā ir darba vieta lidostā, turpat arī Rīgas centrs un Jūrmala.
“Salienā dzīvo daudz ārvalstnieku – tā ir kā starptautiska komūna, kur apmetušies cilvēki no visdažādākajām pasaules valstīm,” stāsta Tamers. “Tā ir lieliska iespēja iepazīt cilvēkus un dalīties ar katras tautas kultūras bagātībām – brīnišķīga pieredze. Taču mūsu tuvākais kaimiņš ir latvietis, un es esmu ļoti priecīgs par to.” Reizi gadā augustā ciematā tiek svinēta Salienas diena, kurā gan Džigeroglu ģimenei nekad nav izdevies piedalīties, jo šo gadalaiku tā parasti izmanto vasaras atvaļinājuma ceļojumiem. “Milzīgs pasākums” ik gadu esot Visu svēto dienas jeb Halovīna atzīmēšana, kad pie salieniešu durvīm klauvē ne tikai pašu ciemata, bet arī citu tuvējo apdzīvoto vietu bērni, jo zina, ka te vienmēr būs atvērtas durvis un papilnam saldumu, ar smaidu teic Tamers. Īpaši skaista Saliena viņam šķiet Ziemassvētkos: “Katrs nams ir skaisti izrotāts, visur mirdz gaismiņas un rotājas eglītes – tas ir tik silti un
jauki, un rada īstu svētku sajūtu.”

Jautāts par to, kas visvairāk patīk Latvijā un Mārupē, Tamers saka: “Daba šeit ir neticama, mierinoša.” Viņš priecājas, ka Salienai ir savs Mežaparks, kur var doties garās pastaigās ar suni, bet vasarās ģimene labprāt bauda sauli, ūdeni un smiltis netālajās Jūrmalas pludmalēs. Ziema gan ģimenei nepatīk. “Saule ir tas, kā mums, dienvidniekiem, šeit pietrūkst visvairāk, it īpaši ziemā. Taču mēs esam iemācījušies no latviešiem, kā ar to tikt galā – tumšajā un aukstajā gadalaikā izmantojam iespēju aizceļot uz siltākām zemēm, sasmeļamies siltumu un gaismu, un tad jau var izturēt līdz pavasarim,” smejas Tamers.

Līdzīgi kā Shi ģimene, arī Tamers sevišķi novērtē to, ka dzīvesvieta Mārupē ļauj vienlaikus gan saglabāt nošķirtu dzīvesveidu un privāto telpu, gan satikties un būt kopā ar patīkamiem, atvērtiem un atsaucīgiem cilvēkiem. “Ja tu vēlies būt vienatnē, tu vari atrast iespēju pabūt vienatnē, bet, ja gribi satikt cilvēkus, tie ir tepat netālu kaimiņos. Tā ir liela greznība, kas nebūt nav pašsaprotama un nav pieejama ļoti daudziem cilvēkiem lielajās valstīs,” uzsver Tamers. Tāpat viņu, kurš pabijis daudzās pasaules metropolēs ar to transporta sastrēgumiem un cilvēku drūzmu, priecē tas, ka no Mārupes viss ir ērti un tuvu sasniedzams. Kā Salienas pašpietiekamās vides iedzīvotājam Tameram nav iznācis bieži saskarties ar Mārupes pašvaldības darbu, taču kā liela starptautiska uzņēmuma vadošs darbinieks viņš atzīst, ka kopumā Latvijā biznesu apgrūtinoši nereti ir ilgie un birokrātiskie procesi valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēs. “Tas nešķiet saprātīgi, ka telpu pārbūves darbiem, ko var paveikt pusotrā mēnesī, saskaņošanas process ilgst četrarpus mēnešus,” ar piemēru no “ATU Duty Free” pieredzes dalās Tamers. Viņaprāt, risinājums tam būtu, ja valsts un pašvaldību institūcijās, piemēram, būvvaldēs, būtu īpašas struktūrvienības vai darbinieki, kas strādā tieši ar uzņēmumiem un kam būtu padziļināta izpratne par biznesa vajadzībām.

Tāpat, viņaprāt, vēl straujāk ir jāattīsta elektroniskās saziņas iespējas starp iedzīvotājiem un uzņēmējiem un valsti un pašvaldībām. “Jāpilnveido esošie un jāievieš jauni digitālie risinājumi, lai nav jānēsā apkārt tik daudz papīru – tas padarīs procesus ātrākus,” saka Tamers. Būdams aktīvs dalībnieks Latvijas Ārvalstu investoru padomē, Latvijas–Amerikas tirdzniecības kamerā un citās uzņēmēju organizācijās, Tamers nelaiž garām iespēju savas idejas par nepieciešamajiem uzlabojumiem paust arī visaugstākajā līmenī.

Gastroenterologs, Piņķu klīnikas “Good Life” īpašnieks Sabri Abdelmasī (Sabri Abdul Massih) Latvijā sen jau vairs nejūtas kā ārzemnieks, jo dzīvi šeit uzsācis tolaik, kad šodienas Latvija vēl tikai dzima no sabrukušās padomijas gruvešiem, un pats aktīvi pielicis roku neatkarīgās Latvijas tapšanā, līdzdarbodamies Tautas frontē. “Lai Dievs svētī un pasargā šo brīnišķīgo zemi,” saka Sabri, kurš kopā ar ģimeni nu jau 16 gadus dzīvo skaistā īpašumā meža malā Piņķu nomalē un no kura sarunas laikā plūst dziļš garīgums un inteliģence apvienojumā ar dzirkstošu, omulīgu humoru.

Uz Latviju viņš pārcēlās 90. gadu sākumā gan tādēļ, ka tolaik tāpat kā pašlaik viņa dzimtenē Libānā valdīja jukas un dzīve nebija droša, gan arī tādēļ, ka Eiropā viņam bija lielākas iespējas piepildīt sapni kļūt par ārstu. “Kāds draugs man teica – ja vēlies kļūt par ārstu, rau, tur, Eiropā, ir tāda maza valsts Latvija, kas tūlīt kļūs neatkarīga. Tā bija otrā reize, kad izdzirdēju Latvijas vārdu – pirmoreiz tas bija pamatskolā, vēstures stundās, kad mācījāmies par Otro pasaules karu un tika garāmejot pieminēts Baltijas valstu liktenis,” stāsta dakteris.
“Mēs toreiz laikam bijām vienīgie Latvijā dzīvojošie ārzemnieki Tautas frontes demonstrācijās,” pirmos gadus Latvijā kā jokojot atminas Sabri, taču balsī dzirdams lepnums par tolaik paveikto un apbrīna par piedzīvoto. “Toreiz, kad mēs no Libānas ieradāmies Rīgā, te viss bija tāds… Melns. Melnums un izmisums. Cilvēki bija noguruši, un bija redzams, ka viņos iekšā un visapkārt notiek kaut kas tāds, kas ļoti sāpina,” saka mediķis. Dziesmotā Atmoda nākusi kā atbrīvošana, un “tas ir fantastiski skaisti, ko jūs… ko mēs visi kopā esam paveikuši”. “Kaut vai Rīga – tā auga, mainījās, veidojās acu priekšā, uzplauka kā jauna un skaista meitene, ieguva krāsas un daiļumu,” ar dzirkstošām acīm saka mediķis.

Tā ir milzīga laime – dzīvot valstī, kas ir brīva un kur valda miers. Tāpēc es lūdzu, lai Dievs sargā šo brīnišķīgo zemi un lai šeit nekad nebūtu kara. Nekas nav briesmīgāks par karu – es to zinu, jo esmu piedzīvojis 20 gadus kara un nekad negribētu, lai to piedzīvo mani bērni. Katra cilvēka asins lāse ir apbrīnojams dārgums, ko izliet ir nepieļaujami. Tiem cilvēkiem, kuri izraisa karus, sirds vietā ir akmens. Latvijā Sabri pabeidzis Rīgas Stradiņa universitāti, studējis arī Vācijā un Oksfordā, un šobrīd ir ne tikai pieprasīts un pazīstams speciālists savā nozarē un 2018. gada maijā Piņķos atvērtās modernās daudzprofilu klīnikas “Good Life” īpašnieks, bet arī lepns divu dēlu tēvs. “Mana sieva, saprotams, ir latviete,” saka Sabri ar neapšaubāmu pārliecību, ka citādāk nemaz nevarētu būt. Īpašums Mārupes novada Dzilnuciemā kļuva par Abdelmasī ģimenes mājām 2008. gadā.

“Es esmu labākais dakteris mežmalā,” smejas Sabri, kurš te mitinās ar sievu latvieti un diviem dēliem. Ārsta ikdiena ir saspringta un aizņemta – viņš pieņem pacientus ne tikai savā Piņķu klīnikā, ko izveidojis kopā ar brāli Rābī Abdelmasī, bet arī Rīgas 1. slimnīcā, kur gan strādā savā specialitātē kā gastroenterologs un endoskopists, gan ir arī Endoskopijas nodaļas vadītājs. “Ir pavisam maz brīvā laika,” ar nopūtu saka Sabri, nepiemirsdams tai pat mirklī pajokot, “tik vien atliek, kā padziedāt vannā.”
Dziesma un mūzika ir viens no daktera Abdelmasī iedvesmas avotiem: “Man patīk, ka Latvijā viss notiek ar dziesmu.” Arī pašam tīkot uzdziedāt – ne profesionāli un pat ne kādā korī, bet savam priekam mājās un draugu lokā. “Ja jūs, braucot garām Dzilnuciema mežmalai, dzirdat, ka kāds skaļi dzied, tas droši vien esmu es,” gardi nosmej Sabri. Vēl viena aizraušanās ir sports – agrāk iecienītajām komandu spēlēm futbolam un basketbolam tagad laika atliek pavisam maz, bet Sabri tomēr cenšas atlicināt laiku fiziskām aktivitātēm, jo “kustība ir viena svētīga lieta”.

Kā Mārupes novada lielākās vērtības Sabri nosauc cilvēkus, dabas bagātības un mieru. “Šeit ir forši dzīvot,” viņš saka un uzskaita – vari justies kā laukos, bet galvaspilsēta ir tepat aiz stūra, un ērti pieejams viss ģimenei nepieciešamais, fantastiska daba ar mežiem un ezeriem, draudzīgi un atsaucīgi cilvēki visapkārt. Satrauc tikai drošība uz ceļiem, it īpaši krustojums, kur ceļš no Piņķiem pievienojas noslogotajai Liepājas šosejai. “Tā ir ļoti bīstama vieta, un tur staigā bērni – tas tā nedrīkstētu būt,” saka Sabri.

Īpaša Sabri mīlestība un spēka un miera avots ir meži, taču vārdos aprakstīt šīs mīlestības cēloni neesot iespējams.
Kad tu kaut ko vai kādu ļoti mīli, tu nevari precīzi pateikt, kāpēc tieši mīli. Mīlestība vai nu ir, vai nav. Tā man ir ar mežiem un ar šo novadu, ar Piņķiem – es vienkārši mīlu šo vietu, jo tieši šeit man ir sajūta, ka esmu mājās.
Tāpēc viņu sāpina, ka novadā un Latvijā kopumā ar katru gadu acīmredzami iet mazumā plaši mežu apgabali un patiesi neskartas, dabiskas vietas. “Es ceru, ka viņi [mežu apsaimniekotāji un pašvaldība] saprot, ka mežs – tā ir Latvijas, mūsu novada bagātība, un ka tas ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm, nevis jāiznieko šodienas vajadzībām. Daba nepieder nevienam – tā pieder pati sev un mums visiem. Neviens koks, neviens ezers, nekas no dabas nedrīkst būt privātīpašumā, jo tā ir Dieva dāvana visiem cilvēkiem, ko mūsu vectēvi nav radījuši, bet ir saglabājuši mums, un mums tā jānodod tālāk bērniem un bērnubērniem,” saka mediķis.

“Taču es ticu Latvijas cilvēkiem. Viņi ir patiesi draudzīgi un sirsnīgi. Tā nav mākslota atvērtība un izpalīdzība – tas ir pa īstam iekšā sirdī. Mēs, dakteri, to zinām!” saka Sabri. Viņš uzsver, ka cilvēki ir katras zemes lielākā bagātība un katrai valstij vispirms ir jādomā par cilvēkiem. “Ja valstij cilvēks būs pirmajā vietā, tā pastāvēs ilgi un būs bagāta un laimīga,” ir pārliecināts dakteris Abdelmasī.