Uzņēmēju dejas

Latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta – šis šķietami banālais teiciens pārvēršas par visīstāko realitāti, ja ķeramies pie skaitļiem un uzzinām, ka, piemēram, Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētku pasākumos piedalījās septiņarpus simti dejas kolektīvu, kopā vairāk nekā 18 tūkstoši dejotāju. Kur slēpjas dejas maģija, un vai tā var līdzēt arī biznesā? Vai ir kas kopīgs tautas dejām un uzņēmējdarbībai?
Atbilžu meklējumos LAURA KULAKOVA uzrunāja trīs Mārupes uzņēmējus–dejotājus.

Deja ceļ spārnos

Uzņēmuma “Vērsis Ro” īpašnieks un vadītājs Vitauts Rotbergs dejot sācis pirms vairāk nekā 40 gadiem 8. klasē, kad skolas izlaidumā uzlūdzis uz deju savu mammu un atklājies, ka piecpadsmitgadīgais puisis no dejošanas neko nesaprot. Tad uzsācis dejot tautas deju kolektīvā, un kopš tā laika deja ir viņa prieks un augšup ceļošais spēks, arī uzņēmējdarbībā. “Kad Vitautiņš ir atgriezies no koncerttūres ārvalstīs, tad vēl vairākas nedēļas staigā divus soļus virs zemes,” ar humoru stāsta uzņēmējs, lepojoties ar iespēju caur deju citām tautām parādīt Latvijas kultūras bagātību. “Ja to var nest pasaulē, un vēl arī gūt no tā prieku – kas gan var būt labāks!”

Līdzības dejā un uzņēmējdarbībā Vitauts saskata dejas horeogrāfijas veidošanā un soļu raksta noteiktībā. Taču pašam ar stingru dejas raksta turēšanu ejot dažādi. “Es lecu relaksējoši, izbaudot to procesu. Ja kādreiz aizlecu šķībi vai par tālu – tas tāpēc, ka esmu par daudz aizrāvies,” smejas Vitauts.

Viņaprāt, biznesā var noderēt tas, ka dejotājiem pat ķermeņa valoda runā: vingrāka un staltāka gaita, pacelta galva vieš pārliecību gan sevī, gan citos. Deja arī māca kolektīva sajūtu un kopābūšanas prieku. Taču visvairāk dejošana palīdz atbrīvoties no ikdienas rūpēm, pacilā un iedvesmo.

Dejojam tāpēc, ka dejojam

Tāda ir mārupietes, uzņēmējas Silvijas Pugas atbilde uz jautājumu, kāpēc viņa, kuras ikdienas darbs pasažieru pārvadājumu un transporta uzņēmuma “VR Projekts” vadībā lielākoties ir saistīts ar dokumentiem, skaitļiem un grāmatvedības tabulām, nu jau 30 gadus dimdina skatuves dēļus. Dejotprieku viņa atklājusi pirms 30 gadiem, un kopš tā laika tas ir viņas veids, kā atbrīvot prātu no darba un biznesa rūpēm un iegūt kustību prieku.

Čakts, un izrauj ārā!

Mārupes zemes kopējam Bruno Lielkājam, saimniecības “Zālītes” īpašniekam, dejotāja gaitas sākušās skolas laikā, 4. klasē. Deja viņam ir ne tikai veids, kā nomest noguruma nastu pēc smagas darba dienas, bet arī kopābūšanas un piederības sajūta – ne tikai ar kolektīva “Mārupieši” biedriem, kuri visi ir sen pazīstami un tuvi draugi, bet caur tautas deju arī ar visu latviešu tautu. “Deju svētki – tas ir īpašs notikums, tās sajūtas, ko tur iegūst, var saprast tikai tas, kurš tur ir bijis,” saka Bruno.

Meklējot līdzības dejā un uzņēmējdarbībā, Bruno strikti nosaka: “Slinkie un laiskie nevar to darīt.” Dejošana deju kolektīvā ir ne tikai prieks un pacilājums, bet arī atbildība, tā disciplinē, liek izdarīt, nepamest un iet līdz galam – līdz uzvarai. “Ja esi paviršs dejā un uzņēmējdarbībā, tad esi paviršs arī dzīvē un attieksmē,” teic Bruno, uzsverot, ka dejošanā “nevar šodien gribēt un rīt vairs negribēt”, jo no katra kolektīva dalībnieka ir atkarīga visa pārējā kolektīva veiksme.
Savukārt uzņēmumu vadītājiem, kuri ikdienā raduši pieņemt lēmumus un dot rīkojumus, dejošana māca komunikācijas un saprašanās mākslu. “Ir jāieklausās un jāsaprot, ka citiem arī ir savs viedoklis, visiem jāmāk sadzīvot,” saka uzņēmējs.