Ģimeņu spēks biznesā

Ikvienam ir zināmi tādi pasaules uzņēmējdarbības milži kā “Ford”, “Wallmart” vai BMW, kas jau gadu desmitiem un pat simtiem atrodas vienas ģimenes rokās. Kā pētījumā “Ģimenes biznesa indekss 2023” aplēsusi auditorkompānija “Ernst&Young”, 500 pasaules lielākie ģimenes uzņēmumi 2023. gadā kopā radīja 8,02 triljonus ASV dolāru ieņēmumus un nodarbināja 24,5 miljonus cilvēku visā pasaulē.¹

Ģimenes uzņēmumu TOP 3 Mārupes novadā

Uzņēmums	Apgrozījums 2022. gadā, milj. EUR	Darbinieki
SIA BELSS	12,35	48
SIA ROLLING	12,20	113
SIA SILJA	11,07	38

Kas vispār ir “ģimenes bizness” – ko saprot ar šo jēdzienu?

Ģimenes bizness ir uzņēmējdarbības forma, kurā nozīmīga loma ir vienas vai vairāku ģimeņu locekļiem. Tas var būt ļoti plašs jēdziens, kas neaprobežojas ar nelieliem ģimenes uzņēmumiem. Lielās starptautiskās kompānijas, piemēram, “Walmart” un “Ford”, arī ir ģimenes uzņēmumi. Šādas firmas var būt kotētas biržā, nodarbināt tūkstošiem cilvēku, piesaistīt profesionālu vadību un darboties globālā mērogā. Ģimenes īpašumtiesības (virs 25 % publiski kotētiem uzņēmumiem un virs 50 % privātiem uzņēmumiem) un ietekme uz stratēģiskajiem lēmumiem ir šādu uzņēmumu galvenā iezīme. Sākot ar otro paaudzi, “ģimenes” jēdziens būtiski paplašinās, ietverot brālēnus, māsīcas, znotus, vedeklas un citus tuviniekus. Nereti šajā fāzē tiek izveidots arī “family office” – ģimenes īpašumu un investīciju struktūra, kas pārvalda gan sākotnēji dibināto uzņēmumu, gan, pārdodot daļas vai citus īpašumus, radušās investīcijas.

Cik izplatīta mūsdienu Latvijā ir biznesu vadīšana un pārmantošana ģimenes ietvaros?

Ģimenes uzņēmumu vadīšana un pārmantošana ir ļoti izplatīta mūsdienu Latvijā. Mūsu pētījumi liecina, ka vairāk nekā 80 % no ģimenes uzņēmumiem joprojām ir dibinātāju jeb pirmās paaudzes kontrolēti. Novērojams arī stabils paaudžu pēctecības vilnis. Mūsu rīkotajos pasākumos satiekam labi izglītotus, motivētus, uz inovācijām un ilgtspēju vērstus otrās paaudzes pārstāvjus, kuri aktīvi darbojas savu vecāku radītajos uzņēmumos un ieņem vadošus amatus.

Latvijā bieži sastopams, ka ģimenes pakāpeniski uzkrāj kontrolējošo daļu uzņēmumā, kas atšķiras no attīstītākajiem Eiropas tirgiem, kur ģimenes uzņēmumi bieži vien ir nodibināti vairākas paaudzes iepriekš. Salīdzinot ar Baltijas valstīm, Latvijā ģimenes uzņēmumu pārmantošanas prakse ir līdzīga, bet uz Eiropas un pasaules fona mēs izskatāmies kā vēl augošs tirgus, jo līdz šim ir iztrūkusi nopietna diskusija un pasaules labās prakses ieviešana savlaicīgā ģimenes uzņēmuma pēctecības plānošanā.

Interesants aspekts ir tas, ka vairākas aktīvas ģimenes nav pašas dibinājušas savus uzņēmumus, bet ir iegādājušās tos no citām ģimenēm. Tas norāda uz spēcīgu ģimenes tradīciju un ilgtermiņa plānošanu. Šādas pārmantošanas prakses veicina stabilitāti un uzticamību uzņēmējdarbībā, kā arī nodrošina ģimenes vērtību un tradīciju saglabāšanu.

Par ko liecina statistikas dati un pētījumi: cik liela loma ģimeņu biznesam ir Latvijas un Baltijas biznesa ekosistēmā un kādas tendences vērojamas?

Ģimenes uzņēmumiem ir ļoti nozīmīga loma Latvijas un Baltijas biznesa ekosistēmā. Mūsu datu bāze pagaidām ietver tikai uzņēmumus, kuros ir viena kontrolējoša ģimene un kuru apgrozījums pārsniedz divus miljonus eiro. Šajos ietvaros aptuveni 40 % no visiem Latvijas uzņēmumiem tiek klasificēti kā ģimenes uzņēmumi. Ja mēs iekļautu arī mazākus uzņēmumus un tos, kurus kontrolē vairākas ģimenes, šis skaits pieaugtu līdz vismaz 70–80 %. Tas norāda, ka ģimenes uzņēmumi ir ļoti svarīgi vietējai ekonomikai.

Dati rāda, ka ģimenes uzņēmumi ir izturīgāki krīzes laikā, orientējas uz ilgtermiņa mērķiem, izmanto mazāk aizņēmumus un ir rentablāki (augstāka aktīvu atdeve, ROA). Ģimenes uzņēmumiem ir īpaši liela nozīme ārpus Rīgas, kur nereti tie ir vieni no lielākajiem darba devējiem attiecīgajā pilsētā. Šie uzņēmumi ne tikai nodrošina stabilitāti un ilgtermiņa plānošanu, bet arī veicina ekonomisko un sociālo labklājību reģionos, piemēram, sponsorējot dažādus pasākumus un atbalstot darbiniekus. Tāpēc ģimenes uzņēmumi ir kritiski svarīgi ne tikai ekonomikas, bet arī sabiedrības ilgtspējai Baltijas valstīs.

Ģimeņu biznesa plusi un mīnusi: noteikti ir stiprās puses, ja uzņēmumu “darbina” un pārmanto ģimenes ietvaros, bet droši vien tam ir arī savi mīnusi.

Ģimenes biznesam ir gan plusi, gan mīnusi. Starp plusiem izceļas ģimenes lojalitāte un ilgtermiņa redzējums, kas bieži vien garantē uzņēmuma stabilitāti un nemainīgu vadību. Ģimenes uzņēmumi bieži vien ir elastīgi, ātri pieņem lēmumus un orientējas uz vērtību saglabāšanu nākotnē. Vēl viens pluss ir uzticēšanās starp ģimenes locekļiem, kas veicina efektīvu sadarbību un vienotu redzējumu.

Taču ģimenes biznesam ir arī mīnusi. Konflikti starp ģimenes locekļiem var negatīvi ietekmēt uzņēmuma darbību un
lēmumu pieņemšanu. Nereti ģimenes uzņēmumi saskaras ar problēmām pārmantošanas procesā, jo nav savlaicīgi izveidotas skaidras vadības pārmantošanas stratēģijas. Arī subjektīva pieeja un emocionalitāte var kavēt uzņēmuma attīstību un likt pieņemt neoptimālus lēmumus.

Kopumā ģimenes bizness piedāvā unikālas priekšrocības, bet tam ir nepieciešama rūpīga plānošana un konfliktu vadība, lai minimizētu iespējamos trūkumus un nodrošinātu ilgtermiņa veiksmi. Es vēlos iedrošināt ģimenes uzņēmumus savlaicīgi meklēt profesionālu palīdzību un runāt par šiem jautājumiem gan savā ģimenē, gan ar citu ģimenes uzņēmumu pārstāvjiem, piemēram, Baltijas ģimenes uzņēmumu institūta pasākumos.

Kādi interesanti un uzsverami fakti ir saistīti ar ģimeņu biznesiem Latvijā?

Latvijā ģimenes uzņēmumu kontekstā ir vairāki interesanti un uzsverami fakti. Piemēram, daudzi ģimenes uzņēmumi vēl nav pietiekami informēti par savlaicīgas pēctecības plānošanas nozīmi un pieejamiem resursiem (piemēram, ģimenes konstitūciju). Mēs arī esam saskārušies ar kuriozām situācijām, kad, piemēram, uzņēmums, kurā 70 % pieder un kā vadības komandā ir četri vienas ģimenes locekļi no divām paaudzēm, nevēlas identificēties kā ģimenes uzņēmums. Viņi nevēlas, lai tos saistītu ar šo jēdzienu. Mums ir ļoti svarīgi respektēt šādu nostāju un neizplatīt informāciju par uzņēmumiem, kas nevēlas būt saistīti ar ģimenes uzņēmumu apzīmējumu. Interesanti, ka šī tendence ir izplatīta arī citās valstīs, bet Baltijā ģimenes uzņēmumu pašidentifikācija pagaidām vēl ir īpaši zema. Tikmēr ir uzņēmumi, kas ar lepnumu izceļ savu ģimenes uzņēmuma statusu un izmanto to savā zīmola stratēģijā. Tas norāda uz dažādām pieejām ģimenes uzņēmuma koncepcijai, kas saistīta ar kultūras, ekonomiskajiem un sociālajiem faktoriem. Tādējādi, lai gan daudzi ģimenes uzņēmumi izvēlas palikt ārpus uzmanības loka, citi to redz kā priekšrocību un uzsver savu īpašo statusu.

Māris un Solvita Kvites: turēt savu uzvārdu godā

Solvitas Kvites vadībā “Kvites Architects” attīsta darbību industriālās arhitektūras jomā. Attēlā: zinātniskā institūta “Bior” zivju audzētavas “Tome” akvakultūras pētniecības un izglītības centrs.

Pirmais, kas ir skaidri sajūtams sarunā ar tēvu un meitu Māri un Solvitu Kvitēm: patiesa aizraušanās ar savu biznesu un lepnums par ģimenes vārdu. “Mēs savu uzvārdu turam godā, lai ar to varētu lepoties,” teic pēc izglītības diplomēta arhitekte, pēc nodarbošanās uzņēmuma virzītāja un vadītāja Solvita Kvite.

Biedrības “Mārupes uzņēmēji” biedrs, uzņēmums “Kvites Architects” radās kā būvniecības konsultāciju bizness 2008. gadā. To uzsāka Māris Kvite, būvniecības nozares veterāns, kurš iepriekš 25 gadus ieņēma vadošus amatus vienā no lielākajiem Latvijas būvuzņēmumiem un bijis klāt daudzu nozīmīgu valsts mēroga būvniecības projektu īstenošanā. “Visu dzīvi strādāju būvniecībā, un tad kādā brīdī bija
piedāvājums sniegt konsultācijas,” iemeslus uzņēmuma tapšanai atminas Māris.

Sapnis par arhitektūru

Tikmēr Māra meita Solvita cauri izglītības sistēmai cīnījās par savu sapni – kļūt par arhitekti. “Es apzināti gāju uz šo profesiju, lai gan visi teica, ka to nevarēšu, jo skolā nebiju spēcīga eksaktajās zinātnēs – matemātikā, fizikā. Sākumā vēlējos kļūt par dizaineri, taču tētis teica – tā ir šaura specialitāte, jāmācās par arhitekti,” savas izvēles atminas Solvita, piebilstot, ka ne mirkli nav sajutusi spiedienu profesijas izvēlē, taču atbalstu gan. “Lai gan arī pati biju mērķtiecīga un mācīties griboša, taču tētis vēl vairāk lika fokusēties uz mācībām,” stāsta enerģiskā, jaunā sieviete.

Pirmais mēģinājums iestāties Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) – tolaik vienīgajā augstākajā mācību iestādē, kur varēja apgūt arhitektūru – beidzās neveiksmīgi, un Solvita uzsāka dizaineres darba gaitas ekskluzīvā interjera veikalā: “Strādājot sapratu, ka virziens ir pareizs, un tas man iedeva pamatu tālākajam ceļam.” Pēc atkārtota neveiksmīga starta uz RTU Solvita iestājās Rīgas Celtniecības koledžā, kur apguva arhitekta palīga profesiju. Tas pavēra iespēju doties apmaiņas studijās uz Dāniju, kur jaunajai studentei atvērās pasaules elpa un pieredze, mācoties kopā ar 70 jauniešiem no visas pasaules. “2011. gadā atgriezos Latvijā iedvesmota un gatava strādāt pie mūsdienīgiem projektiem – tādiem kā Eiropā, taču
Latvijā tolaik vēl nebija pietiekamas izpratnes, un drīz vien saskāros ar realitāti,” atzīst Solvita, nosmejot, ka pirmais birojs bijis kopdarba telpā Berga bazārā, bet klienti meklēti sludinājumu portālā “ss.lv”.

“Kvites Architects” darbojas arī Mārupes novadā. Viens no uzņēmuma projektiem – Mārupes jauniešu centrs “Hēlijs”.

Vai nu peldi, vai nepeldi

“Tad arī sapratām, ka uzņēmums jāpārveido un jāpievēršas arhitektūrai,” meitas stāstījumu papildina Māris, un abi kopā atminas, kā iegūts pirmais lielais projekts Rīgas brīvostā, kas, pēc Solvitas vārdiem, “iedeva to sajūtu un pārliecību: vai nu tu peldi, vai nepeldi”. Lai šo lielo pasūtījumu īstenotu, Solvita aicinājusi palīgos savus studiju biedrus no Dānijas laikiem, un kopš tā laika pieturas pie darbības modeļa, ka uzņēmumā pašā ir salīdzinoši neliels skaits darbinieku – spēcīgs un motivēts pamatkodols, un atkarībā no projekta vajadzībām tiek piesaistīti nepieciešamie partneri. Pērn “Kvites Architects” svinēja 15 gadu jubileju, un to laikā uzņēmums ir attīstījies un izveidojies par plaša pakalpojumu spektra arhitektu biroju – ģenerālprojektētāju, kas darbojas ne tikai Latvijā, bet īsteno vairākus projektus arī Islandē, Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā. Abi atzīst, ka pārmaiņu virzītāja un galvenā “vilcēja” ir Solvita, kura pa šo laiku paspējusi ne tikai audzināt divas meitas, bet arī iegūt arhitektūras maģistra grādu augstskolā RISEBA. “Bija pārāk maz izaicinājumu,” joko Māris, bet Solvita sarēķina, ka pašlaik viņas pārziņā vienlaikus ir 20–25 projekti, tāpēc pats svarīgākais ir “neieslīgt mikromenedžmentā”.

“Tas ir mans mantojums no tēva – spēcīga projektu vadība: meklēt uzņēmuma attīstības iespējas un
redzēt lielo bildi,” saka Solvita, piebilstot, ka tieši tāpēc viņai ir ne tikai asistente, bet arī asistentes asistente, kas palīdz ikdienas darbā. “Mani kolēģi spēj atrast problēmām risinājumus paši, pie manis vēršas tikai tad, ja māja deg deviņu stāvu augstumā, un es uz viņiem vienmēr varu paļauties.” Meitu
atbalsta arī Māris: “Uzņēmuma vadītājam ir jābūt menedžerim, direktoram, jāpārredz laukums. Ja tā nav, tad nav ko mocīties.” Tāpēc Solvita pati sen jau vairs nesēž pie rasējumiem, bet domā par uzņēmuma nākotni, attīstības vīziju un virzieniem. Un par komandu – tiem 13 darbiniekiem, kuri veido “Kvites Architects” kodolu. Šie vārdi – komanda, kolektīvs – sarunā izskan bieži kā atslēga un pamats veiksmīgam biznesam.

“Kvites Architects” draudzīgā ģimene.

“Vienam ir jābūt “vilcējam”, bet uzņēmuma spēks ir kolektīvā, un tas ir pats grūtākais – izveidot komandu, panākt, ka komanda ir vienota un motivēta,” saka Māris, bet Solvita papildina: “Ja ir spēcīga pamatkomanda, var izdarīt lielas lietas! Tāpēc nevēlos uzņēmumu audzēt skaitliski, bet vēlos padarīt
efektīvāku, produktīvāku un spēcīgāku esošo komandu.” Ar labu pamatkodolu un piesaistot partnerus “varam ņemt jebkuru projektu”, saka Solvita. Projektu “Kvites Architects” netrūkst, turklāt uzņēmums izvēlējies specializēties industriālās arhitektūras virzienā. “60 % mūsu projektu ir saistīti ar industriālajām būvēm, tie ir lieli, sarežģīti projekti, bieži saistīti ar inovatīviem risinājumiem,” stāsta Solvita, kā piemēru minot Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Zivju apstrādes biotehnoloģiju studiju un pētniecības centru Jelgavā, zinātniskā institūta “Bior” zivju audzētavas “Tome” akvakultūras pētniecības un izglītības centru, “Lindström” tekstila izstrādājumu ražotnes pārbūvi Tukumā un citus noliktavu, kokapstrādes ražotņu un industriālo parku projektus. Ar īpašām atmiņām savas sarežģītības dēļ saistās Rīgas autoostas slavenā “Titānika” nojaukšanas projekts. Uzņēmums projektē arī daudzdzīvokļu mājas un publiskās būves – viesnīcas un biroju ēkas, tostarp arī Mārupes novadā, piemēram, tā roku darbs ir nesen atklātais jauniešu centrs “Hēlijs” un aviokompānijas “SmartLynx” biroja ēka.

Runājot par situāciju nozarē, sarunā ieskanas rūgtums par smagnējiem un birokrātiskiem procesiem un nepietiekami izprotošiem ierēdņiem, kas pagarina un apgrūtina projektu īstenošanu. “Nevis birokrātija, bet komunikācija – tas ir galvenais. Kad to sapratīs, tad daudz kas atrisināsies,” saka Solvita. Ieskicējot “Kvites Architects” nākotni, Solvita pārliecināti iezīmē uzņēmuma nostiprināšanos industriālās arhitektūras jomā un vēlmi attīstīties Skandināvijas tirgū. “Mēs ieguldām uzņēmuma digitālajā attīstībā, inovatīvos risinājumos, lai celtu produktivitāti un kvalitāti. Savulaik bijām vieni no pirmajiem, kas sāka izmantot BIM [būvniecības informācijas modelēšanas sistēma – red.], kas tagad arhitektūrā un būvniecībā jau ir kļuvis
par “higiēnu”,” skatu nākotnē iezīmē Solvita, savukārt Māris prātīgi bilst, ka “no BIM nesaprotu neko, taču saprotu, ka tā ir nākotne, kas piesaista klientus un investīcijas”. “Nevēlamies augt skaitliski, bet vēlos veidot esošo komandu produktīvāku un spēcīgāku un piesaistīt partnerus, lai celtu kapacitāti. Strādājot šādā modelī, mēs redzam, ka varam uzņemties jebkuru projektu,” apņēmīgi noslēdz Solvita.

“uzņēmēju vēstis” ekspressjautājumi

Silva Jeromanova-Maura: mācos izmantot brīvo laiku

Silva Jeromanova-Maura ar dēliem Edgaru un Kristeru Paulu.

Uzņēmēju Silvu Jeromanovu-Mauru un viņas daudznozaru koncernu “SilJa” Mārupē pazīst visi – jau daudzus gadu desmitus viņa ir aktīva līdzdalībniece ne tikai vietējās kopienas dzīvē, bet arī plašākā uzņēmējdarbības un valsts mērogā. “Esmu bijusi klāt pie visa kā,” sarunā ar “Uzņēmēju Vēstīm” saka Silva, kā krāsainu un aizraujošu piedzīvojumu stāstu pārtinot savu bagātīgo uzņēmējas pieredzi, ko 90. gados uzsāka kopā ar nu jau aizsaulē devušos vīru Janu. Tagad viņa savu uzņēmumu nodevusi dēlam, un pati mācās dzīvot citādu dzīvi.

Caur mēsliem līdz tehnikai

“Par uzņēmēju kļuvu Atmodas laikā – tas bija laiks, kad pa īstam sajutu spēles garšu,” saka Silva. Taču jau desmit gadu vecumā, būdama jaunākā trīs bērnu ģimenē, viņa tiekusies pēc neatkarības un iegūt to, ko pati grib. Tāpēc jau tolaik meitene ravējusi bietes, lai nopelnītu un nebūtu jānēsā vecākā brāļa un māsas par mazu kļuvušās drēbes. Bijusi arī liels palīgs savam tētim, inženierim-konstruktoram, kurš jau tolaik, padomju laikos, braucis uz Ukrainu pēc trūkstošām rezerves daļām lauksaimniecības tehnikai. “Piedalījos veču sarunās, palīdzēju tētim remontēt – no turienes nāk patika pret tehniku un pret to, ko daru,” stāsta Silva.
Atmodas laiks toreizējo latviešu valodas un literatūras skolotāju no Jelgavas (starp citu, Silva skolojusi “Prāta vētras” puišus) ievedis biznesa pasaulē – vispirms kā latviešu valodas pasniedzēju un tulku krieviski runājošiem lielu uzņēmumu vadītājiem un mēteļu šuvēju pirmajiem kooperatīviem, vēlāk, pēc studijām Pēterburgā, – kā psihologu akciju sabiedrībā “Cerība”. Psiholoģija ir viena no vairākām Silvas augstākajām izglītībām, ko vainago nesen iegūtais ekonomikas zinātņu doktora grāds. “Izglītība ir vērtība. Kad sāku rakstīt doktora darbu, man kļuva tik viegli – nepatīk nekas pusdarīts. Arī dēlus vienmēr esmu mudinājusi mācīties,” saka Silva.

90. gadu uzņēmējdarbības dzimšanas mutulī Silva satika savu vīru Janu – somu ar latviešu saknēm, un ar viņu kopā sāka veidot to, kas šodien pazīstams kā daudznozaru uzņēmums “SilJa”. “Silva plus Jans – tā radās uzņēmuma nosaukums, trīs burti no manis un divi no vīra. Jo es biju galvenā,” joko Silva, atminoties, ka sākumā bijis tikai auto un mobilais telefons, un bizness sācies ar [minerāl]mēslu tirgošanu. Uzņēmuma tapšanas un augšanas gados piedzīvots ne mazums – gan pašrocīga minerālmēslu vadāšana uz veikaliem, gan sarunas ar bandītiem par nozagta auto izpirkšanu, braucieni pie zemniekiem, piedāvājot rezerves daļas, lekcijas par tehniku pārpildītās zālēs, pirmie biznesa sakaru meklējumi ārvalstīs un vēl daudz citu aizraujošu, dinamisku un arī grūtu brīžu.

Bizness dažādojies un pleties plašumā, aizvien meklējot jaunus ceļus un veidus, kā sadalīt riskus un uzsākt ko jaunu, arī attīstīt, mācīties pašiem un mācīt un pilnveidot citus. “Apbalvo nevis bankas konts, bet emocijas, ko iegūstu. Vienmēr esmu gribējusi darīt labu un dot sabiedrībai atpakaļ,” savu biznesa filozofiju formulē Silva. Jautāta, cik viegli vai grūti bijis veidot uzņēmumu kopā ar dzīvesbiedru, kurš nu jau devies mūžībā, Silva atzīst, ka viegli nav bijis, tomēr “nenovērtējama ir sajūta, ka aiz muguras ir cilvēks, kurš saprot un kuram vari uzticēties”. “Svarīgi ir pareizi sadalīt lomas, lai katram ir sava atbildība,” spriež Silva, un uzskaita kopējā darba gados no vīra gūtās mācības: “Bizness ir problēmu risināšana: no rīta ir problēma – vakarā ir risinājums. Un problēmas ir jārisina pa gabaliem – sāc no viena gala un risini, kamēr nonāc pie rezultāta.”

Pārmaiņu turbulences emocijās un komandā

Nu jau vairākus gadus Silva biznesa vadīšanu pakāpeniski ir nodevusi dēlam Edgaram Jeromanovam un kā pati nopūšoties saka: “Tad sākās vissmagākais: pēkšņi ir brīvs laiks, bet nav iemaņu, kā to izmantot.” Ne dēla ienākšana uzņēmumā, ne pašas paiešana malā nav bijusi viegla. Piedzīvotas gan turbulences uzņēmuma komandā, kas izmaiņas sākotnēji nav pieņēmusi, gan arī pašai emocionāli grūti bijis apgūt mierīgākas dzīves prasmes, turklāt tieši tad pasauli bija skārusi Covid pandēmijas izraisītā krīze. Lai gan “SilJa” ar saviem daudzajiem darbības virzieniem to pārcieta labi, jo zaudējumus vienā biznesa jomā kompensēja ieguvumi citos, “nonācu pat tiktāl, ka sāku rakstīt bēru scenāriju un likvidēt savu gadiem krāto bibliotēku,” atklāti par pārdzīvoto stāsta Silva, neslēpjot, ka nācies vērsties pēc palīdzības arī pie psihologa. “”SilJa” nav tikai bizness un darbs – tā esmu visa es un mana dzīve 26/8. Tāpēc no tā ir tik grūti izkāpt,” atzīst uzņēmēja.
“Taču viss ir sakārtojies, un ir radies līdzsvars, lai gan droši vien reizēm es dēlam krītu uz nerviem, jo ar vienu aci tomēr aizvien sekoju līdzi [uzņēmuma darbībai]. Dēls ir īsts biznesmenis, domā par peļņu un tur rūpi par to, kas ir,” vērtē Silva. Viņa pati turpina uzņēmuma izglītojošo darbu, ko vienmēr uzskatījusi par svarīgu, un rūpējas par koprades telpu “Biznesa vēstniecība” kā “sava veida desmito tiesu sabiedrībai”. Un lēmusi arī gādāt par nodrošinājumu mūža nogalei, lai “nebūtu bērniem uz pleciem”. “Mēdz teikt, ka no skrandām līdz skrandām ir trīs paaudzes – pirmā ar grūtībām izveido uzņēmumu, otrā to turpina, bet trešā, vieglumā augusī, visu notrallina,” joko Silva, taču ir pārliecināta – lai gan dēla vērtības, darba stils un attieksme atšķiras no viņējās, taču “domāšanas veids ir manējais, un “uz grunti” viņš uzņēmumu nenolaidīs”. Arī veiksmīgās basketbolista karjeras laikā dēls “saknē bija tajā visā iekšā”, turklāt paspējis iegūt izglītību uzņēmējdarbības vadībā. Edgaram biznesā palīdz sportā gūtie starptautiskie kontakti, nesen uzsāktas sarunas ar tuviniekiem ASV par iespējām attīstīt biznesu tur. “Lūk, tā ir ģimene!” saka Silva. Savukārt par “SilJa” nākotni viņa ir pārliecināta – ja vien turpmākās paaudzes uzņēmumu turpinās, šis bizness ir tik stabils, ka tā pietiks vēl bērniem un bērnu bērniem.

Vai arī jaunākais dēls kādreiz iesaistīsies uzņēmuma darbā? “Nekad neesmu uzstājusi, lai dēli turpina uzņēmumu, vēlos, lai viņi dara to, kas patīk, un ir laimīgi,” saka Silva.

“uzņēmēju vēstis” ekspressjautājums

1. (2023 Family Business Index, https://familybusinessindex.com/#intro) ↩︎