Arhitekts no Kurzemes

Ar arhitektu, arhitektu biroja “Sarma & Norde” līdzdibinātāju JĀNI NORDI sarunājas SILVESTRS SAVICKIS

Biznesa iespēju klātbūtne ir sekmējusi Mārupes izaugsmi par pilsētu.

Mēdz teikt, ka Mārupe dabīgi ir kļuvusi par daļu no Rīgas, jo, ja velkam ar cirkuli iedomātu apli apkārt Rīgai, tad šajā Daugavas krastā ir guļamrajons Ziepniekkalns, tad Mārupes pilsēta, tad Zolitūdes mikrorajons. Mārupe ir kļuvusi par iekārojamu dzīvesvietu tieši sava tuvuma Rīgai dēļ, kas atbilstoši atspoguļojas nekustamo īpašumu cenās. Nenoliedzami, arī mārupiešu ienākumi un IIN maksājumi pašvaldības budžetā ir vieni no augstākajiem valstī.

Kāda ir Mārupe arhitekta acīm, kas, modelējot Mārupes pilsētu un novadu, ir izdarīts labi, bet ko, iespējams, vajadzēja darīt citādāk, protams, vaicājam mārupietim!

Raibā Mārupe

SILVESTRS SAVICKIS: Vai Tu Mārupē vispār esi kaut ko uzprojektējis?

JĀNIS NORDE: Nē,… izņemot Latvijas Pasta ēku pie lidostas.

S.S. Oho, tikai tāds “nieks”… Bet ko vēl Tu Mārupē dari?

J.N. Dzīvoju. Jau savus gadus 10 vai vairāk. Tu jau zini, ka vispirms īrējām māju Mēmeles ielā, Kalna ielā, tad Mārupes Rīgas pusē [Bieriņos – red.], visbeidzot izdevās atrast ko pirkšanas vērtu tepat blakus.

Esmu ievērojis, ja cilvēks meklē jaunu dzīves vietu Rīgā vai apkaimē, tad vispirms izvēlas, kurā Daugavas pusē. Šī izvēle, savukārt, sakņojas vēsturiskajā pieredzē. Es esmu kurzemnieks, un mana dzimtā pilsēta ir Sabile. Lielu dzīves daļu esmu pavadījis tepat netālu Jūrmalā. Līdz ar to Daugavas kreisais krasts bija loģiska izvēle.

Ja darbs ir Rīgā, tad Mārupe ir vispiemērotākā. Kad meklējām māju, protams, apdomājām: Piņķi tā kā par tālu, Katlakalns, Ķekava – nu kaut kas tur īsti nav, Olaine – nu nē, atlika Mārupe. Te ir forša vieta dzīvošanai – lieliska infrastruktūra, ļoti patīk, kā veidojas centrs ap domi – viss uz vietas un ērti – “Rimi”, aptieka, tirdziņš. Turklāt vēl “Kraujas band” Jaunajā gadā [Iras Dūdumas grupas uzstāšanās pašvaldības organizētajā Jaungada sagaidīšanas ballē – red.] – viss uz vietas. Nepatīk tikai tā “Maxima”. Sabiedriskai ēkai ar šādu novietojumu ir jābūt ne tikai divām fasādēm. Šobrīd no galvenās ielas [Daugavas iela – red.] šo ēku neredz, nezinātājs varētu nesaprast, kas tur atrodas. Es ceru, ka vienā brīdī viņi to pārveidos.

Katram arhitektam ir savi nerealizētie projekti, kuri, visbiežāk, ir piedalījušies konkursos, godalgoti un atalgoti, bet pasūtītājs beigās ir izvēlējies citu. “Sarma & Norde” vīzija par ēku kompleksa “Vastint” otro kārtu Mārupē. Dzīvē būs citādi.

1995. gadā viss SARMA NORDE birojs satilpa uz Jēkaba kazarmu jumta

S.S. Vai Mārupe nav baigi raibā? Lielākā daļa privātās apbūves ir veidojusies pēdējās divās desmitgadēs, bet ēku vizuālā daudzveidība ir acīmredzama: stāvi jumti, spici jumti, kantainas ēku formas, krāsu raibums?

J.N. Latvijā nav tradīciju veidot vizuāli monolītu apbūvi, bet ir labi izņēmumi. Piemēram, Piņkos. Tur līdzīgi privātmāju rajoni ir izvietojušies tādos kā puduros, kur blakus ir līdzīga izskata mājas. Bet tas ir atkarīgs no attīstītāja. Ja tas nopircis lielāku zemes gabalu, tad apbūvē pēc viena projekta. Garām braucot, veidojas harmoniskas sajūtas. Savukārt Mārupē un arī daudz kur citur apbūves gabali ir tikuši iegādāti galvenokārt individuāli, tāpēc katrs būvējis pa savam, un, izņemot stāvu skaitu, nekādi ierobežojumi vai rekomendācijas no regulējošām institūcijām nepastāv.

Protams, ja pašvaldība vizuālo harmoniju uzskatītu par prioritāru, tā varētu šos procesus ietekmēt. Piemēram, daudz kur ārzemēs, Holandē un citur, ja tu vēlies iegādāties zemes gabalu, tad tev arhitektoniskais vizuālais iecerētās ēkas projekts jāsaskaņo arī ar kaimiņiem, jāiegūst kaimiņa paraksts uz būvprojekta, ka ēkas forma būs tāda un tāda, logi šādi, bet durvju ailes atkal tādas.

S.S. Kādai ideālā gadījumā būtu arhitektoniski jāizskatās vietai blakus jebkurai lielpilsētai un kā sadzīvot iedzīvotāju un uzņēmēju vajadzībām? Vai “guļamrajonos”, kā mēdz saukt Rīgai piegulošās teritorijas, vispār vajadzētu būt tāda veida biznesiem kā ražošana, loģistika un citiem biznesa veidiem, kas pieprasa kravas transporta un liela cilvēku skaita pieplūdumu?

XXI gadsimta pirmās dekādes nogales krīzes laiku, ieguldot pēdējo naudu, Jānis un Visvaldis izlēma pavadīt arhitektūras izstādēs citur pasaulē – Šanhaja, Makao, Pekina, Singapūra, Dienvidamerika, Maiami, Dubaija ir tikai dažas no vietām, kur arhitekti izstādīja savu veikumu.

30 + gadi ēterā

S.S. Nesen “LinkedIN” man izmeta aicinājumu apsveikt Tevi 31 gada darba jubilejā “Sarma & Norde”. Tātad kopš 1993. gada Tu strādā pats pie sevis – esi uzņēmējs, tā sakot. Tu vispār algotu darbu esi kādreiz strādājis?

J.N. Mazliet esmu. Mācoties RPI (Rīgas Politehniskais institūts, tagad Rīgas Tehniskā universitāte) arhitektos, mēs ar Visvaldi [otru arhitektu biroja “Sarma & Norde” īpašnieku – red.] ceturtajā kursā sākām iet praksē. Mēs nokļuvām “Pilsētprojektā”, darbnīcā, kas nodarbojas ar sabiedriskām būvēm, viņi tikko bija pabeiguši Dailes teātri un strādāja pie Operas rekonstrukcijas. Tas bija 1988. gads. Pirmais, ko izdarījām – uzbūvējām Operas skatuves maketu, tā ka varēja gan to ripu griezt, gan dekorācijas cilāt. Mums par to maksāja. Bet es esmu strādājis vienmēr – skolas laikā strādāju par ugunsdzēsēju Ķemeros.
Un tad sākās kooperatīvu laiki. Mums bija kooperatīvs ar nosaukumu “Teodors”, kur mēs ar sietspiedi spiedām vimpeļus, kas tajos laikos bija ļoti pieprasīti sporta sacensībās, tūrismā, orientēšanās – katram pasākumam bija savs vimpelis. Tad pie mežniecības, kur mana ģimene, vecāki dzīvoja, uzbūvējām siltumnīcu un potējām rozes.

Burāšana Jānim sniedz neiedomājamu brīvības sajūtu. Reiz, ar bikšu jostas palīdzību paceļot bankas filiāles aizsargstiklu, Jānis satraumēja muguru, un ārsts viņam “parakstīja” mugurkaula stiprināšanas sporta veidu. Paļāvies darba kolēģu aizrautībai, Jānis ilgstoši aizrāvās gan ar snovbordu, gan vindsērfingu. Sagadīšanās pēc nonākot “jahtistu pasaulē”, Jānis tajā ir aizķēries uz palikšanu.

S.S. Kāpēc Tu kļuvi par arhitektu?

J.N. Sabilē vecāku dzīvesvieta bija mežniecībā, vēlāk pārcēlāmies uz Ķemeriem, arī māja meža vidū. Visur, kur dzīvojām, pie mājas bija dārzi un košumkrūmi, man tas ļoti patika, tāpēc jau skolas laikā zināju, ka es gribu būt daiļdārznieks.
Skolā man labi padevās fizika un matemātika, bet mīlestība uz dabu un dārziem mudināja iet mācīties uz Bulduru sovhoztehnikumu. Bet man bija skaidrs, ka pēc tehnikuma būs jādodas armijā, tāpēc jāizvēlas universitāte. Mamma gribēja, lai es eju studēt fiziku, bet man tā šķita par sausu.
Uz arhitektiem es aizgāju gadu vecākas skolasbiedrenes mudināts, kura pati tur bija iestājusies – man patika tas, ko viņa stāsta par to fakultāti. Skolā man patika rasēšana, arī zīmēšana padevās.

Arhitektūras fakultātē toreiz bija 5 iestājeksāmeni, tai skaitā fizika un matemātika. Bet pirmajā mēģinājumā es izkritu kaut kādā muļķīgā veidā tieši fizikas eksāmenā. Pasniedzējas, kuras pieņēma to eksāmenu, savā starpā sarunājās, šķiet, par to, ko darīs brīvdienās. Es kā kautrīgs cilvēks gaidīju, kamēr viņas savu sarunu pabeigs, un pieklājīgi klusēju, savukārt viņas šo klusēšanu iztulkoja kā atbilžu nezināšanu un izmeta mani. Lai gan es visu zināju, un man nebija nekādu problēmu ar atbildēšanu. Otrais mēģinājums notika pēc gada un bija sekmīgs.

satikt sarmu

Mēs ar Visvaldi bijām gana rūdīti džeki jau pirms iestāšanās RPI. Es zināju, ja skola sākas deviņos, tad tur jābūt 9, un ātrāk nav tur, ko darīt. Pirmajā septembrī ienācu auditorijā precīzi laikā, un izrādījās… ka brīvs ir palicis tikai viens galds pirmajā rindā blakus skolotāja galdam. Tur es arī apsēdos, bet pēc mirklīša pavērās durvis, un ienāca vēl viens džeks. Tā nu kopš tā laika mēs ceturto dekādi vadām kopā.

“Pilsētprojekta” laikā sāka nākt pirmās “haltūras”, kad direktors Andris Purviņš, kurš paralēli Pilsētprojektam” jau bija uzsācis veidot savu privāto nodarbi un ieguvis pirmo komercpasūtījumu, pasauca pie sevis un prasīja, vai mēs negribam viņam uzzīmēt banku? Tā bija komercbanka “Olimpija”, Lāčplēša ielas galā. Mēs nosaucām savu sapņu ciparu, uzprojektējām, saņēmām honorāru, bet tajā brīdī “repšiki” [pārejas laika no PSRS rubļiem uz Latvijas latu nauda 1992.-93. gadā – red.] Latvijā bija pārvērtušies par latiem, un mēs par saņemto honorāru varējām nopirkt tieši vienu pāri “Ridex” kurpju, kuras ražoja tepat Rīgā.
Tas bija klikšķis, kad es sapratu – pietiek, ir jādara kaut kas savs. Es pat biju izdomājis nosaukumu savai firmai, “Nord Art” laikam. Izrādās, ka arī Visvaldis bija līdzīgi domājis, parunājām un izlēmām – tad darām kopā. Tā 1993. gadā mēs piereģistrējām “Sarma & Norde”. Pirmie jaundibinātā uzņēmuma projekti bija banku sektorā. Man iekrita “Unibankas” [šodien SEB – red.] filiāle Jūrmalā, bet Visvaldim – “Deutsche-Lettische bank” [vēlāk to iegādājās “Hansabanka”, šodien “Swedbanka” – red.]. Banku filiāles bija topā, tai skaitā mēs abi izstrādājām koncepciju savulaik “Swedbank” centrālajam birojam Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī.

S.S. Kas notika tālāk?

J.N. Mums bija kursabiedrs, tāds Andris Kreislers, kurš vienīgais pēc dienesta armijā neatgriezās studijās. Andris bija izveidojis savu būvniecības uzņēmumu “Velve” un sarunāja mums tikšanos ar uzņēmēju Solu Bukingoltu, kuram piederēja Jēkaba kazarmas, un piekodināja, ka jāsaka, ka jūs ne tikai uzprojektēsiet, bet arī uzbūvēsiet tās kazarmas. Pats viņš uz tikšanos negāja, jo bija bail, tāpēc sūtīja mūs. Visvaldis bija kaut kādos kursos daudz maz apguvis angļu valodu, man bija baigi švaki ar to. Mana loma bija “sliktais policists”, kurš runā par naudu, ka “lētāk nevarēs” utt. Beigās mēs to māju uzprojektējām, un Andra “Velve” uzbūvēja.

“Sarma & Norde” vīzija par kvartālu Brīvības gatvē blakus veikalam “Elkor”. Dzīvē jau ir citādi.

Banku un tirdzniecības centru portfelis

Mēs, “Sarma & Norde”, sevi pamatoti dēvējam par sabiedrisko ēku projektētājiem. Pēc bankām nāca tā saucamie ‘linstovieši” – “Mols”, “Galerija Centrs”, “Alfa”, vēlāk arī “Akropole”, tad atkal bankas. Bijusī “Nordea” bankas ēka Valdemāra ielā ir biroja veikums, bet šobrīd top “SEB” jaunais birojs Satekles un Ernesta Birznieka-Upīša ielu krustojumā.

Var teikt, ka teju visas Rīgas lielākās sabiedriskās ēkas ir “Sarma & Norde” portfelī. Ejot cauri Rīgai, nav iespējams neredzēt manis un Visvalža vadītā biroja darbus. Ja vaicāsi par maniem “sirds projektiem”, tad es nosauktu “Latvenergo energoefektivitātes centru” Jūrmalā, Majoros, pretī Jūrmalas domes ēkai, un viesnīcas “Grand Palace Hotel” un “Grand Poet Hotel”. Pēdējā bija “garšīga” fakta dēļ, ka visas trīs bijušās Iekšlietu ministrijas ēkas, ko tagad apdzīvo viesnīca, bija jāspēj savienot, jo katra bija celta savā augstuma līmenī. Ar šādiem izaicinājumiem, kur nepieciešami ne tikai matemātiski-arhitektoniski risinājumi, es labprāt cīnos pats, nevis uzticu to biroja kolēģiem.

Katram arhitektu birojam ir t. s. “papīra” jeb nerealizētie projekti – vai iesniegti konkursam, kurā uzvarējis kāds cits, vai projekts “izbeidzies” pasūtītāja vai citu ārēju apstākļu ietekmes dēļ. Pie šādiem diemžēl jāpieskaita vēsturiskā sešstāvu dzīvojamā ēka Kalnciema ielas un Raņķa dambja stūrī un projekts “Tekstiliāna” Torņakalnā. Pēdējā, gan ar jaunu īpašnieku līdzdalību, nesen ir atdzimusi, bet diemžēl bez mūsu tehniskā projekta versijas, kas savulaik bija pilnībā izstrādāta, bet, tā sakot, pazuda krīzes laikā.

Topošā SEB bankas jaunā centrālā biroja ēka Dzirnavu un Satekles ielas stūrī. Dzīvē būs tieši šādi!

Mārupes ozola stāsts

S.S. Sākām ar Mārupi – pabeigsim ar Mārupi. Kāds ir Tavs kā arhitekta profesionālais viedoklis par bēdīgi slaveno Kantora ielas ozola lietu?

J.N. Kļūda bija ieprogrammēta jau pašos projekta pirmsākumos. Ēkas atrašanās tik tuvu dižkokam jau pati par sevi ir arhitekta neprofesionalitāte vai arī pakļaušanās pasūtītāja iegribai, kuram, visticamāk, nebija plašu manevra iespēju piederošā nekustamā īpašuma ietvarā. Būvvaldei, redzot situāciju, bija jāatsauc būvatļauja. Viss tālākais jau ir tikai sekas. Ozola nozāģēšana, protams, ir krimināls akts, tur vainīgie ir jāsoda.