Maģiskie niedrāji – dāvana, iespēja

Varbūt skanēs dīvaini, bet liekas, ka skaistākais skats uz Mārupes novadu paveras no Dubultu dzelzceļa stacijas. Cauri niedrājiem. Pāri Lielupes palienu pļavām.
Gaidot vilcienu Jūrmalā, Dubultu stacijā, ikviena cilvēka skatiens aizklīst noslēpumainajā niedru klājienā, kas otrpus Lielupes – Mārupes novada teritorijā. Tāda sirreāla sajūta – it kā skatītos uz pasaules malu. Jo grūti iedomāties, ka aiz tā tālā tāluma, kad ar aci var saskatīt vien bezgalību, varētu būt kāda dzīvība. Bet ir. Un kāda vēl! Viss bezgalīgais klajums ir pilns dzīvības noslēpumu! Tādu, ko cilvēki centušies uzminēt, kopš sākuši saprātīgi domāt.

1. sērija

Ar šo publikāciju atklājam rakstu sēriju, kur mūsu galvenais uzdevums būs parādīt ceļu – kā var rasties jauna industrija. Kur meklēt tai saturu, kā radīt formu? Pilotprojektā – gadsimtiem neatminētie Dabas noslēpumi.

Šodien, rūpīgi izzinot fenomenālās vietas Latvijas dabā – palienu pļavas un niedrājus, nākas atzīt, ka joprojām noslēpums līdz galam nav atminēts. Varētu padomāt – kas gan šodien vēl palicis neizzināts, neapgūts un homo sapiens neiekarots? Atbilde. Niedrāji. Jo tie joprojām glabā veselas jaunas industrijas noslēpumu. Tie piedāvā Dabas koncertzāli un nebijušas rekreācijas iespējas. Niedrāji pacietīgi guļ un gaida, kad pienāks viņu kārta.
Mārupes novada inovatoriem un sava ceļa lauzējiem ir visas iespējas kļūt ja ne par pirmatklājējiem, jo tādi jau ir, bet par tiem, kuri atmin šo Dabas mātes sagatavoto uzdevumu un prot paņemt neaptveramo dāvanu kā jaunas industrijas aizsācēji, gan. Jo Mārupes novadā ir pieejams pilnīgi viss, kas tam nepieciešams. Apvienojoties Babītes un Mārupes novadiem, pēdējais ieguva savā pārvaldībā ievērojamus niedru laukus Jūrmalas pievārtē. Tie ir gan skaisti, gan ievērojamu uzturēšanas darbu pieprasoši.

Rāpus pa Mārupi kopā ar Leopoldu Ozoliņu

Vieni no pirmajiem nemierniekiem tālajos sociālisma norieta gados bija dabas draugi. Protests ir protests, un tie, kuri to piekopj, nekad nav bijuši sabiedrībā cienīti. Ja nu vienīgi pēcāk, kad tracis norimis un sabiedrības lielākā daļa guvusi no tā taustāmu labumu. Tāds cīnītājs par taisnīgu attieksmi pret māti Dabu bija leģendārais ārsts, dabas pētnieks Leopolds Ozoliņš. Viņš dzīvoja Dubultos, netālu no dzelzceļa stacijas un katru dienu vēroja garām plūstošo Lielupi, kā ielokos, gluži kā upes padusē apskauts vai čukuriņā ieritinājies, izveidojies hektāriem milzīgs niedrājs, un aiz tā aizslēpies palienu pļavu klājiens.

Tracina bērnus un skolotājas

Leopolda Ozoliņa bērni mācījās Pumpuru skolā, kurā es biju latviešu valodas skolotāja un samērā aktīva ārpusklases darbu organizatore. Kādu dienu Leopolds ir manā kabinetā un stāsta – esot jāved bērni ārā, dabā, un jārāda viņiem, kāda tā ir tuvplānā tur – pļavās un meldrājos, nevis botānika jāmāca sasmakušā klases telpā. Sajutos nokaunējusies, ka laikā, kad skolu programmu izpilde kļuva aizvien demokrātiskāka, pati par to nebiju iedomājusies. Tāpēc ar milzu entuziasmu atsaucos ievērojamā ārsta-nemiernieka aicinājumam doties izlūkgājienā kopā ar viņu pa Lielupes palienu pļavām, lai pati vispirms saprastu, kas tas ir un kādus brīnumus tur var ieraudzīt.

“Paņem līdzi vismaz divus šineļus, kad nāc uz laivu piestātni,” Leopolds Ozoliņš man atsveicinoties uzsauc, kad esam sarunājuši tikties nākamajā rītā saullēktā. Ir maija vidus. Un doma par šineļiem man kutina smadzenes un neliek mieru.
Dzestrā rīta agrumā, ar somā ietūcītiem diviem šineļiem, stāvu Dubultu stacijā un vēroju vēja virzienu pēc kūpošās dvašas. Pēc mirkļa ir klāt arī mans ceļabiedrs, un abi, klusējot kā partizāni, soļojam uz laivu netālā piestātnē. Tāpat klusējot pāriramies pāri upei, ieslīdam niedrājā un gaidām. Ko? Sauli pakāpjamies augstāk, lai labāks gaismas leņķis augu vērošanai. Niedres sākumā sastingst no mūsu pēkšņās ielaušanās viņu pasaulē. Klusums tāds, ka ausis plēš pušu, lai gan pilsēta tepat blakus – zābaka metiena attālumā. Šķiet, ka esam absolūti slēgtā telpā, kurā skābekļa tik daudz, ka nopietni sāk reibt galva.

KAS IR PALIENU PĻAVA?
Paliene jeb palu terase ir periodiski pilnīgi vai daļēji applūstoša ūdenstilpes ielejas daļa. Palu ūdeņi regulāri bagātina palieni ar organiskām vielām (alūviju), tādēļ palieņu augsnes ir ļoti auglīgas. Paliene parasti stiepjas gar upi gandrīz nepārtrauktas joslas veidā, tās platums var būt no dažiem metriem mazajām upēm līdz vairākiem kilometriem lielākajām upēm.
Palu laikā paliene izveidojas par milzīgu ūdenskrātuvi, kas reizē darbojas kā dabisks ūdens “sūklis”, pasargājot no applūšanas lielas apkārtējās teritorijas, tai skaitā apdzīvotas vietas. (Vikipēdija)

Nez, vējš vai ūdens plūsma sakustina niedrāju, un tas ap mums sāk žūžot dīvainas skaņas. Tādas, ko var sadzirdēt ar kādu devīto maņu, ne dzirdi. Esmu gatava tajā šūpoties mūžīgi, bet Leopolds to nolasa vīrišķīgi lietišķi – īstais brīdis ir klāt! Viņš man uzmanīgi piebaksta: “Dod tos šineļus šurp!” Rātni izvelku, padodu vienu viņam, bet šis nē – pašam savi esot. Neko nesaprotu. Kliedējot manas bažas un apjukumu, dakteris izmet vienu no saviem šineļiem labi tālu uz priekšu, otru tuvāk laivai, izrāpjas no tās, uzguļas ar vēderu uz tuvāk noklātā un rāpo pretim tālākajam.
Rāda, ka man jādara tāpat. Kāpēc? Es žestiem jautāju. Lai mēs te neiegrimtu! Viņš skaļi atčukst, un es saprotu, ka misija ir bīstama.

Tā mēs norāpojām līdz pusdienlaika saules cepienam pa šo neaptveramo Lielupes palienu pļavu – no viena šineļa uz otru, pa ceļam piestājot pie izciliem augu eksemplāriem, kam katram Leopolds Ozoliņš zināja latīnisko nosaukumu, ārstnieciskās īpašības un spējas piesaistīt mikroorganismus, kas nepieskatīti varot nodarīt cilvēkiem lielu postu. Laiku pa laikam es apjautājos, vai nevaram tomēr celties kājās un pastaigāt? Nē, to kategoriski nedrīkstot – tā mēs varam izpostīt šo unikālo augu valsti un nodarīt pļavai neatgriezenisku kaitējumu. Es taču negribot, ka mums uzklūp kas līdzīgs mērim vai melnajām bakām, ja mūsu bezatbildīgas rīcības rezultātā iznīks augi, kas sūtīti uz zemes, lai absorbētu baciļu miljardus.
Visus šos gadus laiku pa laikam, uzlūkojot Lielupes pļavu, aizdomājos – tas bija sapnis vai realitāte?
Ir pagājuši 40 gadi. Šodien beidzot aizbraucu uz to pašu leģendāro palienu pļavu, tikai no Mārupes puses. Un ko es tur redzu?! Palienu pļavai cauri ved ciets, auto braucamais ceļš līdz pašam upes krastam. Stāvu apstulbusi un tad sāku pilnā balsī smieties. Leopold, Leopold! Kā Tu mani toreiz izāzēji! Bet varbūt nē. Varbūt pārāk agri pameti mūs un savas dārgās palienu pļavas.
Tagad pa tām neviens uz šineļiem nešļūc, kaķpēdiņas un orhidejas nevēro. Šodien te būvē vasaras mājas, mājiņas, laipas un velk laivas uz copes vietām. Nav ne melno baku, ne mēra…
Bet jā… ir citas sērgas. Varam tikai minēt – kādēļ. Tomēr labā ziņa ir tā, ka mēs zinām, kas ir bioloģiskā daudzveidība, kādēļ tā ir svēta un absolūti nepieciešama cilvēces saglabāšanai.
Tavs stāsts, Leopold Ozoliņ, ir dzīvs un jaunās skaņās!

Jelgavas Pilssalas savvaļas zirgi

Lielupes palienu pļavu aizaugšanas problēmu Jelgavas Pilssalas ziemeļu virzienā, kas ir valsts nozīmes dabas liegums, 2007. gadā nolēma risināt, atvedot uz turieni 16 savvaļas zirgus “Konik Polski” no Nīderlandes. Nepilna gada laikā tie iejutās tiktāl, ka nekautrējās atklīst līdz salas dienvidiem, kur ar savu klātbūtni rotāja Jelgavas ainavu. Zirgi bija iecerēti kā dabiskas pļaujmašīnas, kuras uzdevums būtu tikt galā ar invazīvajām augu sugām, atbrīvojot vietu augu dažādībai, tai skaitā retajām sugām.
Nu zirgu ir savairojies tik daudz, ka jādomā, kam un kā tos pārdot. 100 ēdelīgiem dzīvniekiem sala kļuvusi par šauru.
Nokoptas ir ne tikai invazīvās augu sugas, bet viss, kas vien der kārajam zobam.

Kā vērtīgs biotops un nozīmīga putnu ligzdošanas vieta Lielupes pļavas iekļautas Pasaules dabas fonda (WWF) Latvijas dabas aizsardzības plāna vērtīgo teritoriju sarakstā un “CORINE biotopes” projekta vietu sarakstā. Te pētniekiem droši vien paveras papildu darba lauks, jo zirgu klātbūtne, visticamāk, pamainījusi arī putnu sugas, kuru ligzdošana lāga nesader ar zirgu klātbūtni. Putni bariem vien paceļas no zirgu atstātajiem “āboliem” 3 km garajā salas teritorijā – barības bāze tā ir izcila. Bet kā ar tām ligzdu lietām – paliek atklāts jautājums.
Pēc Jelgavas pašvaldības Tūrisma informācijas centra datiem savvaļas zirgus ik gadu apmeklē ap 100 tūkstošiem apmeklētāju. Tas ir labs tūrisma rādītājs. Bet palūkosim, kā palienu pļavu jautājumu risina kaimiņi Engurē.

Dzīvnieki un augi līdzsvarā

Engures ezers ir lielākais Latvijas piejūras ezers. Mārupes novadā esošais Babītes ezers ir Engura brālis, ja tā var teikt – arī lagūnas tipa, arī Litorīnas jūras pamests bērns. Engures ezers ir 6 km garš, tā maksimālais dziļums ir 2–3 metri. Apkārt tam ierīkots dabas parks, kā vienā daļā izveidota 3,5 km gara Orhideju taka. Tajā sastopami visi augu retie un izcilie eksemplāri, ko var sastapt, ejot cauri dzestram, purvainam mežam, bet pašā ezera krastā ganās pinkainas savvaļas govis un īpaši ziņkārīgi zirgi – arī kopskaitā vairāk nekā 100 dzīvnieki. Ezera palienu pļavās pavasarī pulcējas putni un to vērotāji, bet jūnijā–jūlijā savvaļas orhideju ziedēšanas laikā – puķu mīļi. Te aug 22 no Latvijā sastopamajām 32 orhideju dzimtas sugām un bagātīgas mušu ofrīdas audzes – ļoti reta orhideja, kas sastopama tikai Kurzemē.

Reģionālās reformas dāvanas Mārupei

Mārupes novadā pēc Latvijas reģionālās reformas izrādās ir abas bagātības – gan piejūras Babītes ezers (par ko rakstījām ziemas UV), gan Lielupes palienu pļavas. Abu ūdenstilpņu krastos ir ne tikai leknas un treknas pļavas un polderi, bet arī desmitiem hektāru platībās – noslēpumainas niedru audzes. Lielupes palienu pļavas Mārupes jaunā novada teritorijā dus cilvēka neskartas un izskatās kā naiva lauku meitene pie pilsētas vārtiem.
Par augu valsts iespējamo daudzveidību jālemj šīs nozares visiem iesaistītajiem un ieinteresētajiem speciālistiem. Gan jau, ka arī Lielupes krastos ir kādi īpaši augi, kas izceļami goda vietā. Mūsu uzmanības lokā ir nonākušas dažādas atziņas par niedrāju iespējamo sūtību un būtību. Tādēļ nākamajās publikācijās mēģināsim uzzīmēt Niedru Mārupi.

Cilvēks – domājoša niedre

Niedres un niedrājus izsenis ar bijību uzlūkojuši dabas zinātnieki. Viens no tādiem – fiziķis un Visuma pētnieks Blēzs Paskāls (1623–1662) “Cilvēks ir tikai niedrājs, vājākais no dabas radītiem darbiem, bet viņš ir domājošs niedrājs. Lai to iznīcinātu, nemaz nav nepieciešams, lai viss Visums pret to saslietos: pietiek ar vēja pūtienu, ūdens pilienu. Pat tad, ja Visums to iznīcinātu, cilvēks joprojām ir augstāks par savu iznīcinātāju, jo viņš saprot, ka šķiras no dzīves, un ir vājāks par Visumu, bet Visums neapzinās neko. Tātad visa mūsu cieņa slēpjas mūsu spējā domāt. Tikai doma mūs paceļ augstākā pakāpē, nevis telpa un laiks, kurā mēs neesam nekas. Mēģināsim domāt pieklājīgi, tas ir morāles pamats.”

Fragments no grāmatas “Domas”.

Vienkāršojot izcilā senatnes domātāja un Visuma apcerētāja Blēza Paskāla sacīto, absolūti nedomājošā Visuma priekšā cilvēki un niedrāji ir vienlīdz sīkas un neaizsargātas vienības.

Atšķirība vien tā, ka cilvēks domā, bet niedrājs ne. Ir pienācis laiks iebilst pagātnes domātāja sacītajam.
Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta zinātnieki un mācībspēki pēc Latvijas Dabas fonda pasūtījuma 2018. gadā ir veikuši pētījumu “Inovatīvi tehnoloģiskie risinājumi niedru biomasas izmantošanai un to efektivitātes novērtējums”. Pētījuma atskaitē ir uzzīmēts nepārprotams niedrāja portrets – izpētītas ne tikai tā fiziskās un ķīmiskās īpašības, bet arī raksturs – kaprīzes un paradumi, kas liek izdarīt secinājumu – niedrājs ir domājošs! Varbūt pat šajos laikos, kad tehnoloģijas un mākslīgais intelekts pakļauj cilvēka prātu un aizvien vairāk attālina no domāšanas –
niedrājs domā ne tikai savā, bet arī cilvēka vietā?

Niedrāja portrets

Lasot RTU profesores Dagnijas Blumbergas niedru un niedrāju zinātniskos pētījumus, saliekot tos kopā ar pašas sajusto un izbaudīto, uzdrīkstēšos vārdiski uzzīmēt niedrāju portretu. Gluži kā rakstot ieteikuma vēstuli par kādu mīļu, labi zināmu draugu.

Pēc dabas ļoti nosvērts, rāms, bet konsekvents. Nekad neiesaistīsies konkurences cīņā – drīzāk izvairīsies no tās. Sava ceļa gājējs. Nav agresīvs. Ir tolerants. Skaidri zina, kur grib augt – vietai jābūt apūdeņotai, bet nedaudz. Ūdenim jābūt tīram. Ja tas tāds nav, niedrājs pats to apgādā ar visu nepieciešamo, lai ūdens tāds kļūtu. Ir izcils absorbents. Ne tikai ūdens, bet arī gaisa. Mīl dzīvniekus – īpaši zivis un ūdensputnus. Dara visu, lai tos piesaistītu un dažādotu sugu daudzveidību. Dāsni servē barības vielas saviem viesiem. Pats sev iztiku atrod tur, kur citi nespēj aizsniegties. Viesmīlīgs. Prot glabāt noslēpumus. Liek cilvēkam domāt. Niedrāja parādīšanās vienmēr ir signāls, ka radušās vides problēmas. Ja cilvēks pret to neizturēsies nopietni – var nonākt līdz dabas katastrofai.

Niedres tiek uzskatītas par pasaules vienu no invazīvākajām augu sugām. Bet mūsu kontekstā pareizāk būtu teikt – niedres ir visrunājošākā augu suga. Ja vien cilvēks to spētu sadzirdēt un adekvāti reaģēt, mēs noteikti dzīvotu daudz saudzīgāk pret vidi un būtu lielākā drošībā.

Niedres kā bioresurss

Vērtīga ir kā zaļā, tā sausā niedru masa. Salīdzinājumam ar koksni pētnieki liek pretī šķietami nevērtīgo – sauso niedru masu.

	Ogleklis	Skābeklis	Ūdeņradis	Slāpeklis
Sausas niedres	46,5 %	40,7 %	6,2 %	0,3 %
Sausa koksne	50 %	42 %	6 %	1 %

Savukārt niedru svaigā zaļā masa satur ap 33 % celulozes, 11 % proteīna, 2 % tauku, 45 % ogļhidrātu, 10 % minerālvielu un vēl, un vēl…
Tas, ka līdz šim niedru materiālu redzam vienīgi kā ekskluzīvu etnogrāfisko jumtu cienītāju izvēlētu būvmateriālu, šodien ir uzskatāma par cilvēka aprobežotību. Niedres spēj nodrošināt cilvēka dzīvei nepieciešamos resursus par vismaz 50 %. No niedrēm būvniecībā ražo skaņu un siltuma izolācijas paneļus, kompozītmateriālus ar citiem dabas
izejmateriāliem, papīru un kartonu, etanolu un biogāzi, ekstraktu farmācijā, kosmetoloģijā, pat maizi no niedru miltiem var cept un apģērbu darināt. Bet par šo nākamajā raksta sērijā.

Puse no lietas – zināt problēmas

Niedru industrijas izveidei un attīstībai pagaidām virziens ir viens. Niedru materiāla iegūšana. Zaļā masa iegūstama ierobežotā laikā vasarā. Niedrāja viesmīlības dēļ pļaušana atļauta vien tad, kad putni beiguši ligzdot. Savukārt ziemas sezonā iegūstamais sausais materiāls pieejams, ja ūdenstilpnes labi aizsalušas. Tehnika, kas niedru ieguvei pieejama pašlaik, izmaksā ļoti dārgi, un līdz ar to process ir nerentabls. Tomēr ir virkne faktoru, kas burtiski dzen uz priekšu šīs problēmas risinājumu meklēšanu. Tās ir ES prasības izpļaut teritorijas NATURA 2000 teritorijās un ne tikai. Ja ikviens cilvēks šodien caur Kosmosu iekurina apkures katlu un atver sētas vārtus, es nespēju saprast iemeslus, kādēļ niedru pļaušanai izmanto pagājušo gadsimtu sasniegumu – mehānisku kombainu. Nav pieprasījuma? Tas ir vien laika jautājums.

Iespējams tikai komplekss risinājums

Miers, klusums un izcila gaisa kvalitāte niedrājā, ko sajūt ikviens, kurš uzdrīkstas tajā iebrist, ir pamats domāt, ka niedrājs piedāvā cilvēkam ļoti sensitīvu, emocionāli piesātinātu un neparastu rekreācijas iespēju. Līdzās kalnu un pludmaļu kūrortiem, pilsētu un meža tūrismam, ko cilvēks izmanto atpūtai, niedrājs klusējot gaida, kad fiziski un emocionāli nogurušais atradīs ceļu uz niedru pasauli, lai to apskautu un ieaijātu savā devītajām maņām baudāmajā vidē.
Tomēr arī rekreācijas teritorija ir izkopjama, lai būtu maksimāli komfortabla abiem – kā atpūtas devējam, tā ņēmējam. Zinot niedru materiālu unikālo vērtību, izpļautā materiāla vešana uz Getliņu izgāztuvi (kā tas notiek šodien) ir neiedomājams nesaimnieciskums. Ko citu ar to iesākt? Attīstīt ražotnes – mazas, vidējas, ar laiku lielas, bet niedru resursa tiešā tuvumā. Ar ko sākt, kas Latvijā jau ir izpētīts laboratorijās un eksperimentālajās ražotnēs – runāsim nākamajā – vasaras UV žurnālā.

LIESMA KALVE, iemīlējusies Niedrājā