Kā reizi gadā kļūt par skolotāju?

“Tēti, kur man tā latviešu valoda dzīvē būs vajadzīga?” vaicāja sestklasnieks, skatoties klipiņus angļu valodā savas viedierīces YouTube aplikācijā. Un tā par gandrīz jebkuru mācību priekšmetu, nu varbūt izņemot sportu un mūziku, “jo tur jau baigais fans un jautri”.

Atbildes vietā daži vecāki lika galvas kopā un radīja projektu ar sarežģītu, bet daudz izsakošu nosaukumu – “Skola dodas dzīvē – dzīve ienāk skolā”. Sākotnēji tie bija Mārupes pamatskolas tā sauktās vecāku iniciatīvas grupas dalībnieki – Inese, Zigmunds, Tālivaldis un Silvestrs.

Pakāpeniski projekta virzību pārņēma biedrība “Mārupes uzņēmēji”. Tagad jau piekto gadu uzņēmēji, uzņēmumu vadītāji un vadoši darbinieki dodas uz Mārupes novada skolām un caur sava biznesa pieredzi palīdz jauniešiem atrast atbildes uz jautājumiem, kāpēc tas vai cits priekšmets būs nepieciešams “lielajā un īstajā dzīvē” nākotnē. Citiem vārdiem – uzņēmēji strādā par skolotājiem. Pieņemt lēmumu “ienākt klasē” nav vienkārši, sevišķi, ja nav iepriekšējas pieredzes pedagoģijā, akadēmiskajā darbā vai publiskajā runā. Tomēr uzņēmēju-skolotāju līdzšinējā pieredze un atsauksmes svārstās starp “nebija jau tik traki” līdz “viņi [skolēni] taču ir baigi foršie”. Nekas nevar būt labāks par “dzīvu piemēru”, tāpēc tālāk lai iet uzņēmēja-skolotāja personīgās pieredzes stāsts.

MIKS LUKSTIŅŠ, uzņēmējs, projekta “Skola dodas dzīvē – dzīve ienāk skolā” skolotājs

Es esmu uzņēmuma Fixman dibinātājs un vadītājs, mans ikdienas darbs, lai arī saistīts ar bērnu rotaļu laukumiem, ir ļoti tālu no pedagoģijas. Turklāt es pats neesmu nedz matemātiķis, nedz inženieris. Taču reizi gadā uz pāris mācību stundām es kļūstu par skolotāju septītajām klasēm inženierzinību stundās, kas ir daļa no matemātikas kursa. Un es varu sniegt jauniešiem vērtīgas zināšanas, kas tiem noderēs turpmākajā mācību procesā. Ceru, ka mans stāsts iedvesmos arī citus uzdrošināties iesaistīties projektā “Dzīve ienāk skolā – skolā dodas dzīvē” un ziedot kripatiņu sava laika sociāli vērtīgā projektā, lai dalītos ar zināšanām un pieredzi, kā arī dažādotu sava novada skolēnu ikdienu.

Iekāpt skolotāja kurpēs

Par gatavību “paspēlēties skolotājos” man šaubu nebija ne mirkli, bet pārliecības par to, vai ir kāda tēma, ko pārzinu tik labi, lai par to mācītu skolēnus, man nebūt nebija. Ikdienā neesot saistītam ar skolas mācību programmu, ir ļoti grūti savas zināšanas ievirzīt kādas konkrētas mācību vielas rāmī. Bet šajā mirklī palīgā nāk skolotājs, manā gadījumā tas bija nu jau Mārupes pamatskolas direktors Kristaps Purviņš. Neformālā sarunā es sāku bārstīt dažādas idejas ar virzieniem, kur manam uzņēmumam ir padziļinātas zināšanas, līdz Kristaps pieķērās manai frāzei, ka mums ir daudz jāzina par bērnu anatomiju, jo rotaļu laukumu drošības pamatprincipi ir veidoti, balstoties uz lietotāju ķermeņa uzbūvi, izmantojot datus par pirkstu izmēru, galvas izmēru, roku un kāju garumu. Es to redzēju kā daļu no anatomijas vielas, bet Kristaps iedrošināja veidot mācību stundu inženierzinātnēs, fokusējoties uz nepieciešamību pārzināt dažādus cilvēka ķermeņa parametrus, lai radītu jaunus produktus.

Kad tēma kopā ar skolotāju izvēlēta, man tiek dots vēlamais sasniedzamais rezultāts, kā arī īsumā paskaidrots, kāds zināšanu līmenis ir konkrētā vecuma bērniem. Tas ļoti palīdz, jo tālākajā procesā man atliek tikai izdomāt, kā divu mācību stundu laikā panākt, ka mēs visi kopā sasniedzam vēlamo izpratnes līmeni.

Iepazīties arī pašam ar sevi

Es noteikti šajā jomā neesmu augstākā līmeņa eksperts, pašam skolas laikā anatomija un bioloģija ne tuvu nebija mīļākie priekšmeti. Taču jāņem vērā, ka vairumā gadījumu skolēniem mūsu profesionālās tēmas būs kas pilnīgi jauns, vai vismaz uzņēmējdarbības skatpunkts uz tām būs specifisks. Mans uzdevums nav iemācīt bērniem precīzas zināšanas par ķermeņa aprisēm, un nav arī jāiemāca, kā izstrādāt jaunus produktus. Man tikai jāsavelk kopā sakarība, ka, izstrādājot jaunu produktu bērniem, tā dimensijas ir jāveido, balstoties uz statistiskiem datiem. Caur vienkāršiem piemēriem es arī cenšos ilustrēt, ka, būvējot pievilkšanās stieni sākumskolai, var diezgan precīzi atrast informāciju, kādā augstumā katrā no vecumiem bērni to varēs aizsniegt. Kā arī, būvējot krēsliņu bērndārzniekam, nav jāmēra sava mazā māsa, bet gan jāvadās no statistiskiem rādītājiem par piecgadnieka sēdus pozīcijas vidējo augstumu. Procesa gaitā palīdz arī priekšmeta skolotājs, līdz ar to es, gatavojot mācību stundas, nejutos pamests viens pats zem tanka.

Stunda gan jāvada pašam, un grūtākais ir izstāstīt savu stāstu, lai tas patiešām būtu interesants

vismaz pusei no divdesmit jaunajiem cilvēkiem, kuru priekšā klasē ir jānostājas. Publiskās runas iemaņas šeit noder, palīdz arī iespēja izspēlēt kādu Kahoot spēli. Bet varu nomierināt, arī šajā fāzē blakus ir skolotājs, kurš jau pazīst klasi un savlaicīgi var palīdzēt apklusināt karstasinīgākos prātus vai vajadzības gadījumā piedraudēt, ka prezentācijas tēmas būs iekļautas kontroldarbos. Šantāža, draudi un burkāni joprojām strādā, un skolotājs būs ar mieru nospēlēt sliktā policista tēlu, ja nu tiešām to vajadzēs.

Ar pieaugušā skatu uz rotaļām

Lai viss mācību process būtu interesantāks, iesaku vienu no mācību stundām veidot ārpus klases ar uzsvaru uz praktisko pusi. Es saviem skolēniem ļauju iejusties rotaļu laukuma drošības inspektora lomā un blakus esošās pirmsskolas vecajā rotaļu laukumā meklēt vietas, kur lietotājiem varētu iesprūst galva vai pirksti. Jauniešiem izsniedzu galvas un pirkstu paraugu rīku, un tad jau galvenais uzdevums ir spēt savaldīt brīvībā palaistos ekspertus. Saulainā un siltā pagalmā vēlme mācīties piekāpjas tieksmei izrādīties vienaudžiem un pēc iespējas ilustratīvāk demonstrēt iespējamos un teju neiespējamos nelaimes gadījumu scenārijus šūpolēs un slidkalniņos, protams, ar visiem skaņu efektiem. Taču arī tas ir daļa no mācīšanās procesa un daļa no pieredzes man kā īstermiņa skolotājiem. Nu vismaz noteikti ļauj novērtēt mieru un klusumu, kas valda manā ikdienas darbā.

Kā tas ir – izkāpt no savas komforta zonas un ļaut izpumpēt enerģiju?

Skolotāja darbs ir sarežģīts. Katru gadu pēc vienas mācību dienas es jūtos pilnībā izsmelts. Ap pusdienlaiku atgriežoties mājās vai ofisā, jūtos kā pēc ļoti garas darba dienas. Tas arī ļauj novērtēt milzīgo darbu, ko ar mūsu bērniem ik dienas veic pedagogi. Tas ļauj izkāpt no komforta zonas, pārbaudīt sevi jaunā vidē. Bet vienlaikus ļauj sajust gandarījumu par paveikto un kādā brīdī arī saņemt papildu enerģiju, ko dod darbs ar skolēniem. Ne mirkli nenožēloju, ka esmu aktīvi iesaistījies projektā, un noteikti plānoju to turpināt darīt. Šobrīd sagatavoties mācību stundām ir kļuvis vēl vieglāk, jo Mārupes uzņēmēji ir uzfilmējuši divdesmit mācību stundas. Tajās var pašpikot, kā ar bērniem strādā citi uzņēmēji, kādu valodu lieto un cik sarežģīti vai vienkārši skaidro tēmas. Ir uzfilmēts arī skaidrojošs video, kādus trikus izmantot, lai piesaistītu skolēnu uzmanību, kādas aplikācijas var izmantot mācību stundās un kā sagatavoties publiskai runai. Iemeslu nepiedalīties projektā paliek aizvien mazāk un mazāk.

Mācies pats, lai mācītu citus!

Nesen kopā ar saviem darbiniekiem apguvu publiskās runas meistarklasi Viestura Meikšāna vadībā. Padalīšos ar kādu viņa izteikto atziņu – lai būtu labs runātājs, šīs iemaņas ir regulāri jātrenē, jāatrod dažu desmitu cilvēku auditorija, kuras priekšā pārvarēt trauksmi, iemēģināt tehniku un trikus uzmanības noturēšanai. Tajā brīdī es apjautu, ka stundu vadīšana ir ideāla platforma arī sevis pilnveidošanai, kur tomēr nosacīti drošā vietā man ir iespēja sagatavoties kādai lielai runai, kas, iespējams, būs krietni plašākai auditorijai. Angliski to sauktu par win-win iespēju.

Būtiskākās atziņas:

▍ skolotājs visa procesa gaitā ir turpat blakus un gatavs palīdzēt;
▍ tēmas, kas mums šķiet vienkāršas un pašsaprotamas, skolēniem visdrīzāk būs pilnīgi jaunas vai vismaz izstāstītas no iepriekš nedzirdētas perspektīvas;
▍ ikvienam profesionālim ir zināšanas, kas skolēniem var būt interesantas, galvenais ir gatavība piedalīties, mācību priekšmetu un tēmu atradīsim kopā;
▍ sociāli atbildīgs darbs sabiedrības labā var būt nogurdinošs, bet tas noteikti sniedz emocionālu un psiholoģisku atalgojumu;
▍ kļūsti par skolotāju arī tu, raksti e-pastu uz info@marupesuznemeji.lv un piesakies!