Caur Mārupi uz Santjago

Mārupes etapi – bauda acīm un dvēselei

Tā par Mārupi saka tie takotāji, kuri izgājuši Camino de Santiago Latvijas ceļa 13. un 14. etapu, kas ved cauri Mārupes novadam – Rīga, Sv. Jēkaba baznīca – Jaunmārupe un Jaunmārupe –Tīreļi.
Kas šis ir par ceļu, kas ir tā saimnieki, kas gājēji un kāpēc cauri Mārupei? Bet, kas svarīgākais – ko no tā sagaidīt, kā to izmantot, gūstot gandarījumu, tiešu un pastarpinātu labumu?

Takotāji

Tā varētu saukt jauno ceļotāju komūnu, kas pasauli labprātāk iepazīst, apstaigājot to kājām. Eiropā, citviet pasaulē un īpaši Latvijā šis jaunais, videi draudzīgais un veselīgais tūrisma atzars plešas plašumā. Veidojas vietējas un pārrobežu sadarbībā radītas dabas pastaigu takas: Jūrtaka, Mežataka, Ezeru takas. Tās visas ir garants takotājam, ka izvedīs cauri drošākajām un ainaviskākajām vietām, gūstot maksimālu relaksāciju un emocionālo baudījumu.

Eiropā senākais, šodien nozīmīgākais

Santjago ceļa (Camino Santiago de Compostela) pirmsākumi meklējami mūsu ēras 9. gs. Tas ir pasaulē senākais gājēju ceļš ar trim tradicionāliem virzieniem. Vispopulārākais ir klasiskais Franču ceļš – 32/40 dienas ejams, 800 km, 32 etapi. Tas sākas Francijas pilsētiņā Saint Pied de Portā un sakrīt ar Piena ceļa virzienu, pēc kā arī svētceļnieki viduslaikos ir orientējušies.
Senākais – Spānijas virziens, kas tradicionāli ir ceļa pirmgājēja apustuļa Jēkaba kristīgās ticības sludināšanā mērotie ceļi, un jaunākais – Portugāles virziens, kas ved gar bangojoša okeāna krastu, eikaliptu birzīm un vīnogulājiem.
Jau tolaik, 9.–10. gadsimtā, svētceļojumu rezultātā veidojās materiālais mantojums – tika veidoti ceļi, būvēti tilti, baznīcas, slimnīcas, naktsmītnes. Tas turpinās joprojām, attīstot šo tūrisma industrijas atzara aktuālo vajadzību. Nemateriālais mantojums – dziesmas, mīti, leģendas, kas radās senatnē, šodien gan var izrādīties nozīmīgāks nekā tilts vai slimnīca.
Vērtējot šodienas politiskos apstākļus, intervijā raidījumā “Lielās patiesības” Austrumu pētnieks, profesors Leons Taivāns ir skarbi patiess, sakot, ka ar Eiropu ir cauri. Pasauli joprojām pārdala reliģisku motīvu vadīti cilvēki. Islāmticīgie ir ārkārtīgi cieti savā pārliecībā par pravieša Muhameda pārākumu. Tas nereti izpaužas viņu agresīvā rīcībā. Un mums, kristiešiem, galīgi nav ko likt šai pārliecībai pretī, kad musulmaņi ienāk un pieprasa ievērot viņu tiesības kristīgās pasaules vidē – Eiropā.
Jo mēs esam vāji savā ticībā, līdz ar to ļoti viegli ievainojami un izstumjami no Eiropas kartes. Ir vēsturiskas liecības, kas apstiprina apgalvojumu, ka senlaikos Camino de Santiago ik gadu izgāja miljons kristīgās ticības sludinātāju un svētceļnieku. Pēc liela svētceļnieku izsīkuma perioda 20.–21. gadsimtā tas sāk atdzimt, sazaroties, iet plašumā un pērn galapunktā – Santjago de Kompostela katedrālē – pēc apliecinājuma ieradās jau gandrīz pusmiljons ceļotāju. Tas ir rekordliels sasniegums! 1993. gadā Sv. Jēkaba ceļš iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Protams, ka pusei no piligrimiem [lat. peregrimus ‘sveš-zemju’], kā uz šī ceļa mēdz saukt svētceļniekus, nav nekā kopīga
ar reliģiju. Cilvēki šodien kā svētceļojuma motivāciju min visdažādākos iemeslus: sevis atrašana, pašapliecināšanās, atgūšanās no pārdzīvojumiem, sports, atpūta, sevis pilnveidošana, jaunu draugu iegūšana, kolektīvu saliedēšana. Reliģiskā pārliecība vairs nav dominējošā. Tomēr katrs, kurš izgājis Camino, atzīst, ka šajā ceļā ir kas maģisks, kas kā magnēts sauc, velk atpakaļ un liek atgriezties.

Esam vispasaules tīklā!

Kopējais Latvijas Sv. Jēkaba ceļa garums ir 562 km. Tas sastāv no 24 etapiem. 13. un 14. etaps ved cauri Mārupei. Šie bija vieni pirmajiem Latvijas posmiem, ko 2019. gadā, atsaucoties Lietuvas ceļa veidotājiem, izgāja Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācijas organizēta izpētes gājiena grupa SANDRAS RONES vadībā (sk. attēlā).
Mārupes pašvaldība tolaik šos ļaudis uzņēma laipni un deva atļauju marķēt ceļu cauri Mārupes novadam ar pagaidu marķējumu. Tā teikt – parādiet vispirms, ko protat, kas esat par ļautiņiem un, kad būsiet tikuši galā ar visu ceļu cauri Latvijai, nāciet atkal – runāsim nopietnāk. Nu šis mirklis ir klāt! 2021. gada maijā Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācija, kas ir tieši atbildīga par Camino Latvija izveidošanu un uzturēšanu, tika uzņemta starptautiskajā Eiropas asociācijā “Romea Strata” (AERS), kļūstot par tās pilntiesīgu dalībnieci. www.romeastrata.org

Ir nomarķēti visi Latvijas ceļa posmi no Valkas līdz Rīgai un no Rīgas līdz…, un te sākas konkurence. Padzirdējuši par šāda ceļa vilkšanu caur Latviju, sarosījās Ogres, Ikšķiles, Ķeguma pašvaldības. Tās aicināja, lai Camino Latvija tiktu vilkts caur viņu teritoriju. Tam bija arī labs pamatojums – Meinarda baznīca Ikšķilē. Šī kristīgās baznīcas ceļa tradīcija izvirza trīs pamata priekšnosacījumus, izvēloties maršrutu, – ceļam jābūt ainaviskam, drošam gājējam un iespējami vairāk iekļaujot dievnamus vai svētvietas.
Un nu Mārupes pašvaldībai uzradās konkurējošs atzars. Ikvienam svētceļniekam tagad jāpieņem lēmums – vai iet caur Mārupi un sasniegt Lietuvas robežu Žagarē pēc 133 km, vai doties caur Salaspili un pēc nosoļotiem 149 km nokļūt Lietuvā caur Skaistkalni. Mārupiešiem ir pienācis laiks padomāt par to, kā jau esošo piligrimu plūsmu ar krasi pieaugošu dinamiku piesaistīt savam – Mārupes virzienam. Atsauksmes un dalīšanās pieredzē starp šiem ļaudīm izplatās strauji.

Jaunas iespējas tiek meklētas un atrastas

Klasiskie Eiropas Santjago ceļi ir pārblīvēti. Vairs nav iespējams soļot cēlā vientulībā, dienām nesatiekot cilvēkus. Nav grūti parēķināt – ja gadā Santjago katedrāles laukumā ierodas 500 000 svētceļnieku, tad vidēji dienā to ir 1370. Varat iedomāties, cik pārblīvētas ir Santjago ielas, kad aptuveni no plkst. 14.00 līdz plkst. 16.00 dienā (kas ir vidējais piligrima laiks no pēdējās alberģes pirms katedrāles), simtiem soļotāju virzās uz centrālo laukumu.
Nekam citam šajā laikā ielās vairs nav vietas. Arī no Latvijas daudzi ceļa gājēji atzīst, ka ir paguvuši katru no ceļiem iziet
vairākkārt un meklē jaunas iespējas.
Jau pagājušajā gadā Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā un citviet svētceļnieka pases ir izņēmuši 500 dažādu valstu ceļinieki.
Tomēr ar šo skaitli nekas nebeidzas. Jo Latvijā Santjago ceļu aizvien vairāk sākušas iet grupas, kuru dalībnieki pases neizņem. Tie ir skolēni, darba kolektīvi, vienkārši cilvēku kompānijas, kas grib aktīvi atpūsties. Atšķirībā no citām Latvijā populārām pastaigu takām Camino ir nesalīdzināmi interesantāk un rūpīgāk aprīkots, tiek nemitīgi uzraudzīts un izkopts. Ceļa veidošanas principi balstīti Starptautiskās Sv. Jēkaba ceļa federācijas standartos, kas izstrādāti Spānijā.

Kur cilvēki, tur komercija

Kad 2018. gadā gāju savu pirmo Camino – Portugāles ceļu, biju patiesi pārsteigta par to, cik ļoti šis ceļš, kas ved pa neapdzīvotām vietām – gar klinšainu okeāna krastu, mežiem un tīrumu pakalniem, tomēr ir komercializēts. Te varēja sastapt jebko – sākot no saldējuma tirgotāja busiņa meža vidū ar ļoti dārgu saldējumu, līdz zābaku lāpītājam ceļa malā, kurš priecājas, saņemot par padarīto dāvaniņu vai nelielu ziedojumu.
Katra cauri ejamā ciema kafejnīcā tiek piedāvāta speciāla ēdienkarte – ar paaugstinātu kaloriju daudzumu tieši piligrimiem, tirdzniecības iestādes piedāvā iespiest svētceļnieka pasē zīmodziņu, tā ievilinot cilvēku savā veikalā. Jāatzīst, ka šie zīmodziņi kalpo divējādi – ir kā apliecinājums galapunktā – Santjago katedrālē, ka esi izgājis visu ceļu, un otrkārt – tie ir paša ceļinieka atmiņu enkuri. Par daudziem zīmodziņiem katram stāstāms kāds stāsts.

Nesnauž arī ražotāji

Alus darītāji radījuši speciālas alus šķirnes – Camino!, Piligrimu alus un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka tiem ir lielāks pieprasījums, jo kā visi normāli cilvēki, arī svētceļnieki veldzē slāpes ar ūdeni, alu un vīnu. Izmantojot Santjago ceļa oficiālo simboliku – dzelteno bultu un gliemežvāku, uz milzu baneriem tiek reklamēts alus un vienlaikus Sv. Jēkaba ceļš. Svētceļnieki sen kā nav mocekļi, kuri ceļā pārtiek no ūdens un līdzcietīgi pasniegta maizes rieciena. Šodien šie cilvēki rēķinās ar budžetu, iekļaujot tajā visas nepieciešamās un neplānotās izmaksas. Atsevišķās valstīs – Vācijā, Francijā – izmaksas svētceļotājiem ir pieaugušas divkārt, tomēr tas neaptur nevienu aktīvo takotāju.
Eiropā un pasaulē ir izveidojusies vesela piligrimus apkalpojoša industrija, kas strauji un blīvi attīstās. Līdzās vēstures lieciniekiem no senajiem laikiem – ūdens ņemšanas vietām, kāju vannām un baznīcas draudžu, klosteru vai pašvaldību alberģēm – piligrimu naktsmītnēm, ir komfortablas privātās alberģes, balto galdautu restorāni un tūrisma kompāniju piedāvājumi – pārvest bagāžu no viena punkta uz nākamo.

Tie, kuri izgājuši vismaz 100 km kājām vai nobraukuši 200 km ar velosipēdu, Santjago galapunktā var saņemt apliecinošu sertifikātu, ka ir izgājuši šo ceļu. Daudzi apliecinājumu pievieno savam CV, tā norādot, ka ir mērķtiecīgi ļaudis, gatavi vislielākajiem izaicinājumiem.
Starp citu, daudzviet Eiropas ceļi ir piemēroti arī pārgājieniem jāšus – zirga mugurā.

Mārupes krustmāte Anita

Kopš pagājušā gada Latvijā katram Camino etapam ir sava krutmāte vai krusttēvs. Tas ir cilvēks, kurš uzņēmies rūpes par to, lai veidotu un atjaunotu ceļa marķējumu, sazinātos ar naktsmītņu turētājiem, vestu pārgājienā grupas un palīdzētu ikvienam, kurš vēlas iesaistīties šī posma uzturēšanā.

Mārupes posmiem krustmāte ir ANITA ERNESTSONE. Satikāmies un aprunājāmies.
L.K.: Kāda ir Jūsu ceļa pieredze un kāpēc esat Mārupes krustmāte?
A.E.: Esmu izgājusi Portugāles ceļu un, protams, arī Latvijas. Pati dzīvoju Iļģuciemā, tādēļ tuvākais man ir Mārupe. To arī ar prieku pārstaigāju, līdzi ņemot mūsu speciāli izveidoto atkritumu maisiņu, lai paceltu to, kas kādam ceļa malā izmeties. Tā darām mēs visi, jo laikam
jau nav tīrīgāku ceļinieku kā Camino gājēji.
L.K.: Jūs esat Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācijā jau no sākuma. Ko varat teikt par Mārupes ļaužu atsaucību, salīdzinot ar citiem Latvijas posmiem?
A.E.: Mārupe ir nomarķēta, bet tikai ar pagaidu marķējumu. Tās ir vienkāršas papīra uzlīmes vai dzeltenas auduma lentītes, vai uz akmeņiem un kokiem uzkrāsotas dzeltenās bultas ar dabai draudzīgu krāsu. Lai pagaidu nomainītu pret pastāvīgo, kas ir no koka, keramikas vai plastikāta, nepieciešami nopietni saskaņojumi kā ar pašvaldību, tā privāto zemju un ēku īpašniekiem, kuru zemei cauri ved ceļš. Tuvākajā laikā plānojam to uzsākt organizēt. Gatavojamies vizītei pie Mārupes domes ļaudīm, lai pārrunātu turpmāko sadarbību.
L.K.: Vai ir kas tāds, ko mārupieši – uzņēmēji, pašvaldība un iedzīvotāji – varētu sava Mārupes Camino labā izdarīt, kas vairotu gājēju izvēli par labu ceļam cauri Mārupei. Jo nav noslēpums, ka ikviens, kurš gatavojas iet kaut vienas dienas posmu, noteikti jautā kāda cita pieredzi un ieteikumus. Līdz ar to šie cilvēki kļūst par tādiem kā vēstnešiem, kuri pasaka – tur labāk neej, ej pa citu ceļu.
A.E.: Mārupiešiem ir ļoti daudz darāmā. Protams, pats sākuma posms, kas iet gar Mārupes upīti, ir īsta pērle un daudzu ceļinieku apbrīnota. Tur ir daudz soliņu, novietne velosipēdiem, dzeramā ūdens ņemšanas vieta. Pat bibliotēkas skapītis. Tomēr tālāk – sākot no Kebaba, ceļš līdz Jaunmārupei ir 7 km garš. Tur nav nevienas vietas, kur ceļiniekiem apsēsties, ievilkt elpu. Toties gar visu ceļa malu ir uzņēmumi, kas varētu būt ieinteresēti, lai cilvēku skati ilgāk uzkavētos pie viņu ēku fasādēm. Valmierieši savā teritorijā ir izgatavojuši īpaši skaistu un gaumīgu soliņu šim ceļam. Daudzviet Eiropā labprāt izmanto šo iespēju – cilvēku uzmanības piesaistīšanu. Mēs esam gatavi uzņemties organizāciju un realizāciju – tikai dodiet ziņu!
Camino trasēs izvietojam līdzīgus namiņus kā mārupiešu bibliotēka, tikai mazākus, lai ceļinieki tur varētu paņemt posma zīmodziņu un iespiest savā Svētceļnieka pasē. Zīmodziņu turētāji var būt arī uzņēmēji vai privātmāju īpašnieki, ja viņi to izvēlas uzraudzīt.
Starp citu, esam izstrādājuši savas – Latvijas parauga Svētceļnieka pases, ko var iegādāties Sv. Jēkaba katedrālē un citviet Latvijā. Informācija par to: https://caminolatvia.com/lv/
Arī velosipēdu novietnes derētu citās pieturvietās. Mums ir laba sadarbība ar Velokurjeru, un Mārupes novadā ir krietns veloceliņš. Vasaras karstā laikā gājējiem ļoti noderīga būtu vēl kāda dzeramā ūdens ņemšanas vieta otrajā Mārupes galā – pirms Golfa laukuma. Tas ir izcils viesmīlības apliecinājums un noder ikvienam, arī pašmāju ļaudīm.

L.K.: Jūs sacījāt, ka Latvijā populāri kļūst vienas vai divu dienu grupu pārgājieni. Sakiet, kā ir ar nakšņošanas vietām Mārupes posmā?
A.E.: Mārupē ir viena vieta, kur ierīkota alberģe – kā tradicionāli sauc svētceļnieku naktsmītnes, kas ir ar minimālu komfortu un cenu. Tā ir kafejnīca “Laura”. Tās īpašniece pati ir Camino gājēja, tādēļ agri uzsākām sadarbību. Tomēr “Laurā” ir ierobežots vietu skaits. Ja grupa nāk no Rīgas, tad līdz Jaunmārupei tai jānosoļo 17 km, kas nav tik liels attālums, lai meklētu naktsmājas. Tomēr nākamais posms – Jaunmārupe–Tīreļi ir 27 km garš. Naktsmītnes iespējamas Tīreļos – “Zvaigžņu kalni” ar trim guļvietām un “Aitiņlauvas”, kas ir liela viesnīca un ceļiniekiem ar piligrima pasi dod atlaides naktsmājām.
L.K.: Vai Jums ir kāda vīzija par savu krustbērnu – Mārupes ceļu? Kādu Jūs to redzat tajā stadijā, kad varētu teikt – jā, labāk vairs nevar būt!
A.E.: Nu, tādu apčubinātu. To nerada milzu izkārtnes un lieli ceļa rādītāji. To rada neuzkrītoši viesmīlības apliecinājumi. Es ļoti priecātos par privātmāju atsaucību, kam garām ved ceļš. Mūsu oficiālie ceļa marķējumi, dzeltenie gliemežvāki un bultas uz zilā fona ir nelieli, gaumīgi, un cilvēkam, kurš zina, ko meklē – viegli pamanāmi. Spānijā un Portugālē daudzi šo simbolu pat iestrādā savu māju vārtu ornamentā. Ikviens cilvēks, kurš tic, svētceļnieka klātbūtni uzskata par svētību. To zemapziņā jūt arī daudzi, kuri uzskata sevi par neticīgajiem. Katrā ziņā ikviens takotājs ir romantiķis un labestīgi noskaņots cilvēks – jūsu radītās vides vēstnesis pasaulē.

Buen Camino! Sakām viena otrai uz atvadām.
Buen Camino Mārupe!
Padomāju, liekot punktu šim rakstam.
LIESMA KALVE

Laikraksta redakcija vēlas paveikt savu labo darbiņu un palīdzēt labāk sagatavoties nākamajam sarunu raundam – Camino Latvija un Mārupes pašvaldības ļaudis.
Tādēļ iesākumā painteresējāmies, kā šo projektu vērtē Mārupes tūrisma cilvēki. Vai redz Santjago ceļu kā tūrisma objektu un kā plāno to attīstīt.

Uz mūsu jautājumu laipni atsaucās Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūras direktore INUTA ŠAROKA.
Lūk, Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūras komentārs:
“Mārupes novadu šķērso divi Camino ceļa etapi: RĪGA-JAUNMĀRUPE (17 km) un JAUNMĀRUPE-TĪREĻI (27 km).
Maršrutā ik pa laikam iespējams uz stabiem ieraudzīt Camino ceļa simbolu – dzelteno gliemežvāku uz zila fona. Lai arī Camino ceļš novadā iezīmēts jau pirms vairākiem gadiem, tā aktīvāka popularizēšana iekļauta jaunveidotās aģentūras MUST šī gada darbības plānā. Šobrīd ir uzsāktas sarunas ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociāciju, plānojot aģentūras un Mārupes novada Tūrisma informācijas un amatu mājas kā pieturpunkta iesaisti šī gada vasarā plānotajā Jēkaba dienas pārgājienā. Esam plānojuši arī šos divus Camino ceļa etapus ar atbilstošu marķējumu pievienot pašvaldības interneta vietnes www.marupe.lv pastaigu maršrutiem. Esam atvērti sadarbībai, jo katrs taku maršruts, kas ir ne vien lokāls, bet arī daļa no “lielākas bildes” ir ar potenciālu ne vien no tūrisma viedokļa, bet arī uzņēmējdarbības viedokļa.
Camino ceļš tās gājējam nereti ir kas vairāk par pastaigu cauri novadam. Kādam tas ir pirmais izaicinājums pirms garāka posma pievārēšanas, kādam – apzināti pieņemts lēmums to iziet vienam, pārdomājot dzīvi. Vēl kādam tas ir kārtējais Camino posms, kuru atzīmēt savā pasē. Lai kāda būtu motivācija, mūsu novadam tā ir iespēja parādīt mūsu dabas skaistumu, ainavu dažādību un vienus no skaistākajiem saulrietiem.”

Tātad – viss notiks! Ceram, ka sarosīsies arī uzņēmēji, kuru ražotnes un noliktavas rindojas gar vienmuļāko šī maršruta posmu un izmantos iespēju, lai iesaistītos un turpinātu izcilo tradīciju gājēju un riteņbraucēju lutināšanai, kas aizsākas Rožu ielas galā un priecē visus Mārupītes pastaigu vietu baudītājus.