Mārupes jaunieši – topošie uzņēmēji

Sarunai izvēlējāmies jauniešiem ērtāko komunikācijas rīku – Whatsapp platformu.

Ar jauniešiem sazinājās LIESMA KALVE.

Saruna ar 5 Mārupes novada jauniešiem

Biedrības sociālais vektors jeb sociālās atbildības programma ir skaidri definēts – biedrība atbalsta izglītības attīstību novadā un rūpējas par jaunu uzņēmēju rašanos. Tāpēc šogad aprit 10 gadi, kopš biedrība “Mārupes uzņēmēji” noslēdza sadarbības memorandu ar Mārupes Valsts ģimnāziju (tolaik – Mārupes vidusskola). Kopš tā laika uzņēmēji-biedrības dalībnieki sniedz atbalstu ģimnāzijas skolēnu mācību uzņēmumiem, mentorē, vērtē darbus, pasniedz naudas balvas un noslēgumā ik gadu rīko darbu izstādi lidostā “Rīga”.

Uz pusi “jaunāka” ir programma “Skolas dodas dzīvē – dzīve ienāk skolā”, kas jau 5. gadu notiek Mārupes pamatskolā, bet šogad ir uzsākusi ceļu arī uz pārējā jau paplašinātā novada izglītības iestādēm. Šeit uzņēmēji dodas klasēs un strādā par skolotājiem, integrējot “īsto dzīvi” tradicionālajos mācību priekšmetos, tādejādi palīdzot skolēniem atrast atbildi uz nereti uzdoto jautājumu “kā man tā matemātika dzīvē tieši noderēs?”. Savukārt šogad abām uz jauniešiem vērstajām personības izaugsmes veicināšanas aktivitātēm pievienojās vēl viena – skolēnu biznesa ideju konkurss “Mārupes haizivs”, kur jaunieši var iesniegt savas, pat pašas “trakākās” biznesa idejas – uzņēmēji tās novērtēs,
un labākās saņems naudas prēmijas un veicināšanas balvas.

Galvenais ieguvums no sociālu projektu realizēšanas ir cilvēciskais gandarījums, ko var izmērīt tikai tad, kad redzi kādu rezultātu, nereti subjektīvu, bet joprojām rezultātu. Mūsu gadījumā tā ir atgriezeniskā saite jeb t. s. fīdbeks no pašiem jauniešiem, viņu pašreizējām dzīvēm, domām un aktivitātēm. Svarīgi ir saprast, ko domā viņi paši! Tāpēc publikācijai izraudzījāmies jauniešus, no kuriem lielākā daļa ir bijusi saskarē ar “Mārupes uzņēmēju” aktivitātēm, kuri paši ir tikuši skaidrībā par saviem nākotnes plāniem.

Vaicājām pieciem jauniešiem, kas ir devis impulsu, iedrošinājis, kādas sabiedriskās aktivitātes piedāvājis novads un kas no tā ticis izmantots, pieņemot savu svarīgāko dzīves lēmumu? Kuri bijuši atslēgas cilvēki – galvenie skolotāji, atbalsts un iedvesmotāji?

Jautāts par darbību Mārupes Skolēnu mācību uzņēmumā (SMU), Aleksis atzīst, ka pats nepaguva tajā iesaistīties, bet ir pilnīgi drošs, ka SMU ir ļoti noderīgs kā pamatskolas vecākajās klasēs, tā vidusskolā. Īpaši tiem, kuri grib nākotnē veidot savas firmas un uzņēmumus, vai vienkārši saprast, kāda ir uzņēmējdarbība, kādas zināšanas tai nepieciešamas visvairāk, un vai jaunietis maz vēlas sevi attīstīt uzņēmējdarbības virzienā.

Tā ir liela veiksme šodienas pusaudzim, kura priekšā atvērta visa plašā pasaule. Nav viegli tajā noorientēties. Aleksis savu nākotni ir saplānojis soli pa solim. Kad jautāju, vai viņš pieļauj iespēju, ka nākotni varētu saistīt ar aviāciju, saņēmu absolūti pieauguša cilvēka konkrētu atbildi: “Nevis pieļauju, bet esmu izlēmis, kur iet [mācīties] pēc 9. klases, un tas ir saistīts ar aviāciju. Tas ir Liepājas valsts tehnikums, kur mācīšos par gaisa kuģu mehāniķi četrus gadus. Pa šo laiku būšu arī ieguvis pilota licenci. Šobrīd nākotnes plāns ir kļūt par instruktoru, lai apmācītu vēl citus cilvēkus lidot ar helikopteriem. Iesākumā mani interesē aviācijas lietotāja puse – pilots, instruktors. Tehnisko pusi, ko mācīšos Liepājā, lietošu kā papildu ekstra zināšanas. Tas nāks tikai par labu.”

Ir skaidrs arī tālākas nākotnes lielais plāns, un tas ir savs aviācijas kompānijas tīkls, kas atpazīstams visā pasaulē. Nav slikti, un ticu, ka pilnīgi reāli. Mārupes novadā tam jau ir atspēriena punkts vai piemērs, kam līdzināties – Baltijā pirmā un vienīgā mazās aviācijas kompānija “Amber Coast Helicopters”. Te tiek attīstīta jauniešu apmācības līnija helikopteru pilotēšanā jau šobrīd. Sarunu noslēdzot, jautāju par bailēm. Par tām bailēm, ko Aleksis teicās nejutis, pirmo reizi sēžot lidaparātā augstu virs zemes. Gribēju saprast, vai tas jaunietī radīja arī cita veida drošības izjūtu, fiziski atgriežoties
uz zemes. Tīri emocionāli un praktiski. “Ar šo es pietuvinos pieaugušo dzīvei, vairs nejūtos kā bērns. Saprotu un esmu iemācījies, kas ir atbildība un pienākums. Solījumu izpildīšana. Saprotu, ka šis nav joks, un tā ir mana nākotne, mana turpmākā dzīve. Un – nē, lidojums neatbrīvo no bailēm. Dzīvē var notikt jebkas, un mērķis var sabrukt. Cilvēkam baidīties ir dabiski,” izskanēja jau pilnīgi nobrieduša vīrieša viedoklis.

Saviem vienaudžiem un Mārupes uzņēmējiem kopumā Aleksis novēl: “Nebaidies zaudēt, baidies neizmēģināt jaunas lietas, jo tas būs tas, kas atvērs durvis tavai nākotnei.”

“Es noteikti iesaku katram jaunietim izmēģināt jau pamatskolā SMU programmu. Tas iedod ne tikai pieredzi, bet arī pareizu domāšanu, kas noder, jau dibinot SIA un ejot tālāk,” aicina Mārtiņš. Runājot par savu politisko aktivitāti, Mārtiņš saka, ka politika nevar būt kā galamērķis, bet noteikti apsver iespēju nākotnē kandidēt kādās no vēlēšanām.
Gribēju dzirdēt jauna politiķa Latvijas uzņēmējdarbības vides un attīstības perspektīvas vērtējumu. Tāpēc pajautāju: “Kas, Tavuprāt, ir Tavas paaudzes rokās, lai mainītu ko uz labāku. Vienkāršojot – pieņemsim, ka esi “uzņēmējdarbības jaunais ministrs”. Vai vari nosaukt trīs lietas, ko liktu par savām darba prioritātēm ar mērķi veicināt uzņēmējdarbības attīstību Latvijā?
Mārtiņš: “Labs jautājums! Ja runājam par Mārupi, tad domāju, ka Mārupe ir laba vieta biznesam. Ik gadu Mārupē atveras jauni uzņēmumi, ražotnes, klīnikas, dažādi biroji, domāju, ka tas ir labs piemērs.

Mārupē ir aktīva uzņēmēju biedrība. Ja runājam par Latviju, domāju, ka liela problēma ir ne tikai valstī, tās iekārtā, bet arī pašos cilvēkos. Domāju, ka jauniešiem ir jāiemācās strādāt, mācīties un nebaidīties
no izaicinājumiem. Ne velti ir teiciens “jaunieši ir mūsu nākotne”, tāpēc manas prioritātes noteikti būtu: 1) jauniešu izglītošana, pieredzes apmaiņas, lekcijas, ko sniedz augsta līmeņa profesionāli uzņēmēji;
2) jaunajiem uzņēmējiem atbalsta programmas, kas patiesībā jau tagad ir, bet tās maksimāli jāaktualizē, lai ikkatrs jaunietis par tām uzzina un var tajās piedalīties;
3) vecāki. Tiešām uzskatu, ka liela loma ir vecākiem. Vajag runāt ar vecākiem, mudināt vecākus motivēt
jauniešus, veicināt to, lai jaunietis nebaidītos riskēt, mēģinātu ko jaunu.”

Runājot par saviem līderiem, Mārtiņš atzīst, ka tas ir uzņēmējs un politiķis Uldis Pīlēns un viņa UPB, bet pasaules mērogā Īlons Masks (Elon Mask). “Bet es tiešām necenšos kādam izteikti līdzināties, jo katram ir savas apstākļu sakritības, kas uznes mūs virsotnēs. Tas, ko es cenšos paņemt, ir zināšanas un
pieredze. Arī no vidējiem uzņēmējiem tepat Mārupē, piemēram, no savas mammas Ilzes Zariņas, klīnikas “Vesels bērns” īpašnieces, vadītājas. Man liekas, ka jaunietim ir svarīgi nebaidīties apmeklēt dažāda veida un satura pieaugušo pasākumus, piemēram, uzņēmēju festivālu Mārupē, kur var sastapt tik daudz interesantu un radošu cilvēku, nodibināt kontaktus. No pieredzes saku, ka no katra var paņemt savu odziņu,” saka topošais uzņēmējs. Par pieredzi kā vērtību runājot, gribēju uzzināt, kura paaudze Mārtiņam ir vislielākā autoritāte. “No katras var ko paņemt. Mēs jau zinām, ka vecāka gada gājuma uzņēmēji teiks – nu, manā laikā jau tas tā nenotika, mēs strādājām, nevis izmantojām dažādas atbalsta programmas. Mēs zinām gados jaunus uzņēmējus, kuri teiks – noteikti piesakieties visam, katra atbalsta programma, katrs pasākums var nest ko jaunu. Tā ka es domāju, ir svarīgi ieklausīties visos – uzklausīt pieredzi, izvērtēt kļūdas. Es cenšos atrast līdzsvaru,” atzīst jaunietis.

Mārtiņam labi padodas situāciju izvērtēšana, tāpēc pajautāju viņam par pieaugušo pasaules izaicinājumiem – kādi tie izskatās no jauniešu skatu punkta. “Īstenībā šeit ir viens interesants fakts: “pieaugušo dzīve” ir tāds pusaudža sapnis līdz brīdim, kamēr tā pienāk. Es domāju, ka pieaugušajiem lielākais izaicinājums, pirmkārt, ir nenoteiktība, neziņa, kā arī nepārliecinātība. Tie uzņēmēji, kuriem mājās ir bērni, sieva/vīrs, neziņa par to, kas būs tālāk, baida. Otrs ir ikdiena. Kā atrast laiku sev? Jo tas uzņēmums, ko vadi, ir kā tavs otrais, trešais vai ceturtais bērns, ko audzini. Es saku paldies Mārupes uzņēmēju biedrībai par viņu darbu, izturību un panākumiem. Mums visiem novēlu, lai Mārupē būtu daudz jaunu, inovatīvu un veiksmīgu uzņēmumu, kas iziet plašā pasaulē,” sarunu noslēdz Mārtiņš Zariņš.

Atskatoties uz aizvadīto laiku, izglītojoties Mārupes skolās, Marta stāsta, ka jau 7. klasē pievienojusies Mārupes jauniešu domei, kad nojausma par jauniešu iespējām Mārupē bijusi pavisam necila. Pēc gandrīz setiņiem gadiem Mārupes jauniešiem nu ir izveidojies pašiem savs centrs. Trīs vidusskolas gados paspējusi iesaistīties gan skolas pašpārvaldē, gan veiksmīgi izveidot savu skolēnu mācību uzņēmumu un izcīnīt iespēju doties uz Latvijas Skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) finālu. “Man nekad nav šķitis, ka es savas vistrakākās idejas nebūtu spējīga īstenot, tikai jāmeklē īstā vieta, kur to darīt, un pareizie cilvēki, kuri šīs idejas sadzird. Startēju finālā ar manis un manas klasesbiedrenes Elīnas Rudzes veidoto uzņēmumu “SlipnO”. Ražojām pretslīdes līdzekli deju apaviem. Latvijas finālā ieguvām RSU biznesa inkubatora “B-space” specbalvu, kā arī līderības balvu un iespēju doties uz “Junior Achievement Latvia” uzņēmējdarbības un līderības vasaras nometni Ventspilī,” par savu pieredzi un panākumiem Mārupes SMU stāsta Marta.

Sadarbība ar Mārupes jauniešiem turpinās, arī studijas uzsākot, jo Marta katru mēnesi Mārupes e-žurnālā “Uzņēmēju Vēstis” publicē vismaz vienu rakstu par sava novada jauniešiem gan saistībā ar uzņēmējdarbību, gan jauniešu domi un iespējām. Šādu nodarbi savulaik piedāvāja Martas klases audzinātāja Līga Lagzdkalne vēl mācību laikā MVĢ. Vēlāk, tiekoties ar Silvestru Savicki, biedrības “Mārupes uzņēmēji” valdes priekšsēdētāju, sadarbība turpinājās, un tā ir laba prakses vieta vienas no sabiedrisko attiecību iemaņām trenēšanai. Galvenais kritērijs augstskolas studiju virziena izvēlē Martai bijusi sajūta, ka vēlas mācīties to, kas patiesi aizrauj. Viņa labi apzinās, ka daudzi neuzskata šo par pareizāko veidu, kā izvēlēties studiju tēmu, jo ir taču jāizvērtē nākotnes darba tirgus izvēlētajā profesijā un jāpārdomā tās lietderīgums. Taču Marta ne mirkli nav nožēlojusi savu izvēli. Doma par sabiedriskajām attiecībām radusies, darbojoties jauniešu domē, jo meitene bija aizrāvusies un iemēģinājusi roku digitālā vizuālā tēla veidošanā, komunikācijā ar novada jauniešiem, un dabiski parādījusies vēlēšanās šīs un vēl citas prasmes turpināt attīstīt jau augstākā līmenī.

Jautāta par līderiem un elkiem, Marta saka: “Līderi noteikti ir, taču ne publiskas personas, ne arī slavenības. Drīzāk draugi, kolēģi, ģimene, kas ir tie paši tuvākie. Varu teikt, ka man jau no sākumskolas vecuma ir paveicies ar izvēlētajiem draugiem – viņi ir devuši ne tikai uzmundrinājumu un ticību, bet arī tik ļoti nepieciešamo konkurenci un vēlmi konkurēt, it īpaši esot jaunietim. Vienmēr esmu ļoti kritiski izvērtējusi, vai tie cilvēki, kuri man apkārt, dod kādu pienesumu manai dzīvei, personības izaugsmei. Visus vārdus nevēlos paust publiski, kaut vai tāpēc, ka negribas nevienu apdalīt, kādu nenosaucot.” Runājot par pieaugušo izaicinājumiem no jaunieša skatu punkta, Marta saka, ka pati uzņēmējdarbība ir viens liels izaicinājums, un atzīst, ka tomēr nav tā, ka nevēlētos šos izaicinājumus nekad nepiedzīvot.

Viņu aizrauj tā konstantā rosība, kas valda visapkārt, līdz ar to ikviens izaicinājums Martai šķiet kā aizvien jauna iespēja mācīties un kāpt sev pāri, izvērtējot līdzšinējo redzējumu. “Vienu gan es vēlētos sev jau agri apsolīt – to, ka spēšu balansēt starp privāto un darba dzīvi, spēšu gan aktīvi rosīties un paveikt visu iecerēto, gan veltīt laiku pati sev un sev tuvajiem. Tas laikam man šķiet viens no lielākajiem izaicinājumiem,” savās pārdomās dalās Marta. “Mārupes jauniešiem un uzņēmējiem novēlu neizsīkstošu degsmi un radošo garu, nepadošanos savu ieceru īstenošanā, kā arī spēju mūsu novadu attīstīt un veidot par labvēlīgu vietu izaugsmei,” sarunas noslēgumā saka Marta Reihmane.

Man un maniem komandas biedriem SMU deva ļoti daudz gan pārdošanas jomā, gan grāmatvedībā. Iemācījāmies taisīt bilances, pārskatus, tur mūs iedrošināja runāt ar cilvēkiem. Mēs lielveikalu stendos sākām reklamēt savu preci. Šobrīd, kad SMU ir beidzies, esam gatavi iet reālajā uzņēmējdarbībā, zinām, ko sagaidīt, jo mums ir kaut neliela, bet tomēr nozīmīga pieredze,” par savu pirmo pieredzi uzņēmējdarbībā stāsta Sandis.

Sanda viens no lielākajiem mērķiem ir attīstīt uzņēmumu līdz starptautiskai atpazīstamībai, lai sniegtu pakalpojumus vairumā pasaules valstu – ne tikai Ziemeļamerikā un Eiropā, bet arī Āzijas tirgū, Āfrikā un pārējos reģionos. Svarīga ir arī pašizglītība savā jomā. Viņš daudz kontaktējas ar savas un citu nozaru pieredzējušiem speciālistiem. Tomēr laiks ir pirmais un vislielākais izaicinājums, jo brīvā laika ir nesalīdzināmi mazāk kā skolas gados. Nepārtraukti kaut kas ir jādara. Pieaugusi atbildības sajūta, parādījušies savi pienākumi un lietas, ko nevar nedarīt. Jo nu pašam jānodrošina, lai būtu jumts virs galvas. Kā ar to tikt galā? Sandis ar smaidu atbild: “Nekad nekrist panikā. Viss jādara mierīgi, ar vēsu prātu. Nevajag pārdzīvot par lietām, ko nevar mainīt. Tikai un vienīgi jādomā – kā izdarīt visu nepieciešamo.”

Otrs lielākais izaicinājums ir atrast klientus. Latvijā ir zema maksātspēja, tāpēc svarīgi iziet ārpus Baltijas robežām. Pašlaik Sanda uzņēmums strādā pie Vācijas, Lielbritānijas un ASV tirgus apgūšanas. “Mans elks noteikti ir mans tētis Aigars Apsāns, kurš mani visu bērnību ir motivējis, atbalstījis, virzījis uz priekšu, devis ļoti daudz zināšanu kā uzņēmējdarbībā, tā dzīvē kopumā. Vienmēr iedrošinājis visās jomās, lai es droši ietu tālāk un tālāk. Bez tādas iedrošināšanas es nebūtu tur, kur esmu tagad. Noteikti jāsaka liels paldies Silvestram Savickim, kurš bija mūsu SMU mentors no Mārupes uzņēmēju biedrības. Viņš mūs nopietni iedrošināja, pat mirklī, kad paši neticējām savai idejai – viņš tai ticēja, un viss izdevās labāk, nekā paši to gaidījām. Mēs ļoti daudz sadarbojāmies ar mentoru, salīdzinot ar citiem mūsu klasē, un tas noveda pie laba rezultāta. Vienā no SMU tirdziņiem ieguvām pat Mārupes uzņēmēju biedrības balvu. Tāpēc Silvestram liels paldies par visu,” atzīst Sandis, vērtējot savus līderus, savas izaugsmes veicinātājus.

Ļoti daudz Sanda izaugsmē devusi pasaules apceļošana. Savas dzīves 21 gadā viņš paguvis pabūt 33 pasaules valstīs. Tas kļuvis par hobiju no brīža, kad kopā ar vecākiem kāpis kalnos, kur tūristi nedodas. Tāda ir arī viņa ceļojumu galamērķu izvēle šodien – Laosa, Kambodža. Pēdējais lielais brauciens bija uz ASV Arkanzasas štatu, kur nonācis, iepazīstoties internetā ar saviem vienaudžiem. Ceļojumos viņš apvieno atpūtu un darbu, apmeklējot savas uzņēmējdarbības virziena kompānijas un pasākumus. Sandis saka, ka savam startam dzīvē Mārupē ieguvis labu skolu. Lai gan pašlaik dzīvo Ķekavā, uzskata, ka Mārupe ir laba vieta uzņēmējdarbībai kaut vai lidostas tuvuma dēļ. Saviem kolēģiem – esošajiem un topošajiem uzņēmējiem – jaunais uzņēmējs vēl nepadoties, ticēt trakām idejām un eksperimentēt

Vēl pirms gada Elizabetei brīvprātīgais darbs un skolā iespējamās aktivitātes bija pavisam nezināma un sveša lieta. Līdz brīdim, kad skolā notika audzēkņu intervēšana un kāda skolotāja novērtēja Elizabetes atbildes, uzrunājot viņu un aicinot piedalīties Skolēnu parlamentā. Šī saruna bija pamudinājums tālākām gaitām. “Esmu zinātkāra un aktīva, man patīk iesaistīties sabiedriskajā darbā, tomēr lielākoties manu izvēli noteica sirdsbalss,” atzīst Elizabete.

Jautāta par to, kur sevi redz nākotnē, Elizabete pastāsta: “Vasarā es strādāju starptautiskā uzņēmumā. Ieskats darba dzīvē man palīdzēja saprast to, ka nākotnē vēlos virzīties biznesa vadībā. Kad strādāju, tad esmu darbā ar visu savu sirdi un dvēseli, tāpēc nenoliegšu, ka visu savu enerģiju tomēr vēlētos ielikt savā uzņēmumā. Esmu arī liela dzīvnieku mīļotāja, un man tie ļoti rūp, tāpēc neizslēdzu, ka paralēli biznesa vadībai, es varētu arī būt nevalstiskajā sektorā saistībā ar dzīvniekiem. Mani iedvesmo uzņēmumi, kas piedāvā produktu ar patiesu vērtību, vienlaicīgi piekopjot “zaļo domāšanu” un rūpes par dabu. Mārupē tie ir gan lielie, gan mazie uzņēmumi, kas strādā no sirds, lai savā nozarē piedāvātu labāko. Viens no lielajiem uzņēmumiem Latvijā, vienlaikus Mārupē, kas mani iedvesmo, ir “airBaltic”.

Tas nav tikai tāpēc, ka tieši “airBaltic Training” centrā ieguvu savu pirmo darba pieredzi, bet gan tāpēc, ka šis uzņēmums ar lepnumu nes Latvijas vārdu pasaulē un strādā, lai rūpētos ne tikai par saviem klientiem, bet gādā arī par savu darbinieku labsajūtu un izaugsmi.” Tomēr ar cilvēkiem-līderiem ir citādāk. “Jau kopš bērnības, kopš sevi atceros, man nav bijis viena konkrēta elka. Satiekot citus cilvēkus, es no katra pa kādai labai lietai iemācos vai iedvesmojos,” saka Elizabete. “Mārupei es novēlu būt laimes mājvietai, paliekošai vērtībai, kas aug un zeļ! Uzņēmējiem novēlu sasniegt savus mērķus, attīstot, cienot un lolojot savu novadu.”