Ezers cilvēkiem – cilvēki ezeram

Ar ZANI DŪŠELI un Babītes ezeru sarunājās LIESMA KALVE.

Viņš tur guļ diezgan kluss – izstiepies starp Jūrmalas apvedceļu un Ventspils šoseju. Nav tā, ka blīvā makšķernieku ielenkumā, bet tādu vasarā un ziemā netrūkst. Medību sezonas atklāšanas pasākumā pīļu medībās te pulcējas daudz mednieku, krastos saimnieko kempings “Dūšeļi”, divas laivu bāzes – “Dālderi” un “Ezerkrasti”, viesu nams-laivu bāze “Vecupenieki”. Nav daudz septītajam lielākajam Latvijas ezeram ar gandrīz 3000 hektāru teritoriju Rīgas, Jūrmalas, Mārupes un Jelgavas tiešā tuvumā. Kāpēc te nemudž no dabas mīļotājiem un skaistu ainavu cienītājiem? Kur problēma?

Babītes ezers ir dabas liegums Mārupes un Jelgavas novados. Iekļauts arī “Natura 2000” – Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīklā un putniem nozīmīgu vietu sarakstā. Tātad – trīs lieli liegumi.
Līdzīgi ir citos piejūras ezeros – Engures ezerā, kur ornitoloģiskais liegums kopš 1957. gada, bet 1998. gadā izveidots Engures ezera dabas parks. Savukārt Usmas ezerā, kas kopš 1912. gada ir Latvijā pirmajā – Moricsalas – rezervātā, arī ir dažādi liegumi, taču abos vērojama nesalīdzināmi lielāka rosība: laivošana, putnu vērošana no laipām un torņiem, pastaigu vietas dabas draugiem. Ļaudis straumēm vien dodas iepazīt retos augus, klausīties putnu klaigās. Vietas, kas tiek atvērtas cilvēkiem, tiek arī sakoptas – tāda ir “Natura 2000” filozofija. Tomēr Babītes ezeram galīgi neizdodas izkustināt šo pieeju ne par soli tuvāk realizācijai. Kas pie vainas?

Litorīnas bērni

Ir tikai daži fakti, kas vieno visus Latvijas piejūras lagūnas tipa ezerus – Papes, Liepājas, Tosmares, Engures, Kaņieris, Babītes, Ķīšezers, Juglas, Lielais Baltezers un Mazais Baltezers – ir lieli un sekli, un tos pametusi Litorīnas jūra pirms 2–4 tūkstošiem gadu. Babītes ezera dziļākā atzīme ir 2,5 metri, bet iepūšot valdošajam rietumu vējam, ūdens līmenis var celties par metru, savukārt austrumu vēju ietekmē tas nokrītas kritiski līdz pat 20 cm ezera lielākajos seklajos laukumos.
Visi ezeri dzīvo savu dzīvi, kalpo cilvēkiem kā izcila rekreācijas vieta, katram ir kas īpašs, ar ko atšķirties no pārējiem brāļiem. Vien Babītis tāds – nekāds. Nebeidzamās autostraumēs dienu un nakti tam garām skrien cilvēku tūkstoši pa Liepājas un Ventspils šosejām, bet tikai nedaudzi zina, ka tas klajums tur tālumā ir pasakaini skaists ezers.

Babītes ezera spožums un posts

Brīnišķīga ir Babītes ezera ainavu telpa, ko unikāli baudāmu padara valnis, kas padomju gados uzbūvēts apkārt gandrīz visam ezeram. Ja pār Gātupes ieteci ezerā būtu neliels tiltiņš vai plosts, pa šo valni varētu ezeram apiet apkārt. Pirmā pasaules kara laikā no Annas muižas pie Liepājas šosejas uz Sīpolciemu Salas pagastā tam bijis pārmests pāri pontonu tilts. Šodien Spuņciemā pāri Spuņņupei ir varens šosejas tilts, kur abās tilta pusēs populāras makšķernieku vietas. Pārsvarā šeit, jo ezerā ar laivu doties makšķerēt var vien tas, kurš gatavs piedzīvojumiem. Dažu stundu laikā, mainoties vējam, ezera ūdens līmenis no pusotra metra var tikpat kā pazust pavisam un tā palikt pat vairākas nedēļas. Esi iebraucis ezera viducī un ārā netiec. Velc laivu aiz sevis pa dūksnainu ezera dibenu. Zivis smok, skats nožēlojams, meditācija beigusies. Viss slikti.
Tomēr ir tāds Varkaļu kanāls, kas glabā sevī noslēpumu un problēmas risinājumu visam ezeram – slūžas, kas darbojušās pavisam īsu brīdi un ir diezgan vienkārši atjaunojamas. Ja vien cilvēku spēkos būtu vienoties par nepieciešamību to paveikt un soļiem, kā vislabāk, ātrāk problēmu atrisināt.
Bet par visu pēc kārtas.

Babītes ezera savaldīšana

Sākās 1935. gadā ar vaļņa uzbērumu. Vienlaicīgi notika arī vecākā – Babītes poldera būvniecība un aizsardzības sistēmas no strauji un bieži mainīgā ezera ūdens līmeņa radītā posta izveide. Otrā pasaules kara laikā darbus pie vaļņa nācās pārtraukt, tie atsākās 50-tajos gados, bet 80-tajos apsīka un izbeidzās pavisam. Pa šo laiku tika izveidoti gandrīz 10 polderi 6613 hektāru kopējā platībā. Tā Babītes ezers tika pie 51 kilometru un 100 metru gara zemes uzbēruma – aizsargvaļņa, ko veidoja, rokot grāvjus un veidojot uzbērumu, lai nosargātu ezera ūdens līmeņa svārstības rezultātā draudošos lielākus plūdus, ko prognozēja kā iespējamus reizi 100 gados.

Ap Babītes ezeru šajā laikā uzauga ne tikai valnis, bet tika radīta arī iespaidīga meliorācijas sistēma, kur kopējā valsts nozīmes ūdens noteksistēma sasniedza 43,9 kilometrus. Vienotā ezera ūdens attekas un ietekas regulēšanas tīklā tika ieslēgtas klātesošās upes – Jūņupīte, Neriņa, Dzilnupe, kā arī Hapaka grāvis, Klīves un Varkaļu kanāli, izveidoti Odiņu–Pavasaru un Gātupes krājbaseini. Kā teikts Babītes novada teritorijas plānojuma paskaidrojuma rakstā 2020. gadā, lielākā daļa šīs sistēmas ir ļoti sliktā vai
steidzami atjaunojamā stāvoklī. Izņemot vienu.

Varkaļu slūžas

Pats Varkaļu kanāls ir 1988. gadā izrakta Babītes ezera noteka uz Lielupi, savienojot Babītes ezera austrumu galu ar Lielupi. Nav iekļauts meliorācijas kadastrā kā ūdensnotekas regulēts posms, valsts nozīmes meliorācijas būve. Babītes novada teritorijā tas ir 0,4 km platībā un spēj caur ezeru novadīt aptuveni 1/3 no Lielupes caurplūduma. Tomēr slūžas, kas uz tā izbūvētas, atrodas Jūrmalas valstspilsētas jurisdikcijā. Ja slūžas tiktu pareizi darbinātas, tās nodrošinātu vēja uzplūdu ūdens no Rīgas jūras līča nenonākšanu ezerā. Varkaļu hidromezglu pieņēma pagaidu ekspluatācijā 1989. gadā. Nepareizas aizvaru darbināšanas rezultātā izveidojušies ievērojami izskalojumi būves lejas bjefā. Bez bojājumu novēršanas un precīzas slūžu ekspluatācijas noteikumu ievērošanas līmeni ezerā regulēt nebija iespējams. Pašreiz slūžas netiek darbinātas. Varkaļu hidromezgla darbība spēj uzturēt ezerā līmeni uz atzīmes (+)0,20 m un norobežot jūras ūdeņu ieplūdi ezerā. Tehniskais stāvoklis kanālam ir labs, slūžas – neapmierinošs, jo vienkārši nedarbojas.

Tā par Babītes ezera Lielās Problēmas – krasās ūdenslīmeņa maiņas – vienīgo risinātāju stāstīts jau iepriekš pieminētajā Babītes novada paskaidrojuma rakstā. Zinātāji un aculiecinieki saka, ka slūžu darbināšanai nepieciešamās detaļas ir rūpīgi novietotas zināmā vietā, ideālā tehniskā stāvoklī, un nav nekādu problēmu salīdzinoši īsā laikā salikt visu sākotnējā izskatā, izstrādāt profesionālas lietošanas priekšrakstus un palaist tās darbībā. Un lieta būtu darīta! Tāds viedoklis ir ezera lietotājiem un baudītājiem. Laiku pa laikam par to kāds atgādina, aktualizējot problēmu. Tomēr allaž atrodas nepārvarami šķēršļi. Ierēdņi. Jūrmalas domei tam nekad nav nepieciešamā (pieticīga apmēra) finansējuma, un, galu galā, pats Babītes ezers neatrodas Jūrmalas teritorijā. Gandrīz visa ezera teritorija nu ir jaunā Mārupes novada saimniecība. Kāpēc vispār tērēt naudu un laiku kaimiņu problēmu risināšanai?

Tikmēr valnis klusējot sargā

Aizsargvaļņa rūpīgi sargātās polderu zemes ir neizsakāmi auglīgas. Augsne, kas, ezeram aizvelkoties ciešāk, izveidojusies ezera krastos, tēlaini izsakoties, ir tik trekna, ka to uz maizes varētu smērēt. Tā, protams, domāta lauksaimniecības vajadzībām. Tomēr šeit redzama apbūve, kas stipri izkāpj no mazdārziņa namiņu rāmjiem un iedzen tādu kā ķīli Babītes ezera sargu sarunās par Varkaļu slūžu darbināšanu ezera ūdens līmeņa regulēšanai. Cilvēki vienkārši baidās, ka viņu mājas tiks appludinātas.
Augu valsts uz vaļņa ir pārsteigumu pilna. Tur aug un zied viss, ko vējš un putni sanesuši. Te ir tāda bioloģiskā daudzveidība, par kādu retās naturālās Latvijas pļavas var tikai sapņot.

Lielākajā teritorijā valnis tiek rūpīgi kopts: izpļauts, atzarots no krūmājiem, aizbērtas bebru raktās alas. Tās ir neaprakstāmas sajūtas – īpaši pavasarī, kad ezera viducī klaigā, sasaucas un ķērc putni, radot tādu troksni, ka divi cilvēki nedzird viens otru sarunājoties. Ezera pretējā krastā redzama nemitīga auto plūsma, bet tavus matus purina spirgts ezera vējš, laiku pa laikam uzmetot gaisā kādu dūņu, zivju vai zemes smaržu. Savukārt vasarā, kad putni rāmi slīd starp niedru salām bez skaņas, stāvot uz vaļņa, var klausīties niedru simfonijā. Vai kusumā. Tādā klusumā, kas plēš pušu ausis. Un tas viss starp divām šosejām. Un tas viss, pateicoties unikālajam valnim – Babītes ezera sargam.

Ceļš pie labiem cilvēkiem

Valnis aizveda mani uz kempingu “Dūšeļi”. Tas pieder Zanei un Ģirtam Dūšeļiem. Gados jaunā ģimene nav šeit ienācēji. Iepazinušies savā darba vietā – Mārupes pievārtē esošajā uzņēmumā “Gros Auto”, apprecējušies un vīra dzimtas zemē iekārtojuši savu kempingu. Zane atceras, ka starp Ģirta vectēva lietām atradusi skolas sacerējumu burtnīcu, kur vecais vīrs, būdams 6. klases skolasbērns, rakstījis domrakstu par to, kāpēc ap Babītes ezeru tiek būvēts valnis un ko tas dos dabai. Varējusi noprast, ka šī vaļņa būvniecība bijusi liela lieta tā laika notikumos, ar ko visi vietējie un tuvējās apkārtnes iedzīvotāji lepojušies.
Tāpēc arī izveidojusies tāda unikāla situācija Zanes ģimenes dzīvē. Viņi vienlaikus ir Babītes ezera sargi, aizstāvji, uzraugi un uzņēmēji, kuriem nākas sabalansēt visu daudzveidīgo un sarežģīto liegumu lietu, vienlaikus saglabājot mazo biznesu, tā konkurētspēju un ilgtspēju.

Četri vienā

Komforts, relaksācija, sports un vides pieejamība. Kempingā “Dūšeļi” tiek piedāvāts viss relaksācijai, sportam un klusai atpūtai ar vai bez nakšņošanas. Skaļo atpūtnieku trokšņu līmenis te tiek ierobežots un izbeigts pavisam plkst. 21.00.
Naktsmītnes ar augstu komforta līmeni. Katram namiņam aiz durvīm ir darbināms kubls – karsta burbuļvanna zem klajas debess, moderni aprīkota virtuve, TV, internets. Vienlaikus cenā iekļauta visa pieejamā inventāra noma kā ziemā, tā vasarā. Un inventārs te nebūt nav tikai laivas. Vasarā tie ir dažādu tipu velosipēdi, supdēļi, kas aprīkoti ar krēsliem cilvēkiem ar invaliditāti vai ģimenēm ar mazuļiem, mājdzīvniekiem. Ūdensterapija visam – arī mentālu problēmu risināšanai. Ziemā te ir slēpju noma. Īsajās ziemas dienās slēpju brauciens ir īpaši skaists, jo trasē pa valni vai veco Liepājas šoseju ir iespēja šļūkt tieši pretim saulrietam. Vai mēness lēktam.

Arī ar to Babītes ezera ainava ir unikāla – tajā izcili labi vērojams kā saules lēkts un riets, tā mēness izkāpšana tajā pat vietā, kur norietēja saule, un došanās tai pa pēdām uz ausmu rīta pusē. Ūdens atspulgs zīmē saules un mēness laipas, kur Babītes ezers kļūst par tādu kā vientuļu starpnieku abu mīlnieku – saules un mēness – mūžīgajā nesatikšanās stāstā.

Gatavi apsaimniekot

Lai aizsargātu dabas resursus Babītes ezerā, 2019. gada pavasarī tika dibināta jauna biedrība “Babītes ezeram”. Tajā apvienojās 13 ezera apkārtnes teritoriju īpašnieki, uzņēmēji, tai skaitā SIA “Lāči” un SIA “Annas koku skola”, iedzīvotāji. Arī Dūšeļu ģimene ar savu uzņēmumu. Zane stāsta, kā regulāri apseko ezeru, bieži atklājot malumakšķernieku tīklus un citus nedarbus. Viņiem nākas to darīt ar laivām, kurām piestiprinātie mazjaudas elektromotori sakuļ kamolā seklajā ūdenstilpnē guļošos ūdensaugus. Tas ir ļoti apgrūtinoši un traucējoši kā cilvēkiem, tā pašam ezeram. Citos lagūnas tipa ezeros ir atļauts braukt ar laivām, kuru degvielas motori dūksnainos ūdensaugus nevis uztin, bet sagriež. Mainoties ūdens līmenim, augu atliekas tiek izmestas krastā, un tā tiek veicināta ezera attīrīšanās – ūdenī ieplūst gaisma un skābeklis. Laimīgas zivis, laimīgs ezers, un visi elpo daudz vieglāk.

Dūšeļu ģimene praktiski jau veic daudzas ezera apsaimniekotāju funkcijas. Viņi ir gatavi uzņemties vēl vairāk. Organizēt kaut vai brīvprātīgo inspektoru darbu. Tomēr ar pilnu atbildību to būtu gatavi darīt vien tad, ja tiek sakārtots tam atbilstošs juridiskais pamats kā ezera izmantošanā, tā veicamo darbu pilnvērtīgā nodrošināšanā. Zane atzīst, ka veiksmīgai ezera apsaimniekošanai nepieciešams veikt izmaiņas Babītes ezera izmantošanas normatīvajos aktos. Un te atkal nepārvarami šķēršļi. Nē. Šoreiz tie nav ierēdņi.

Cilvēku vajadzības pret sistēmu un pārliecību

“Mēs, uzņēmēji un iedzīvotāji, praktiski darīt nevaram neko. Viss ir Dabas aizsardzības pārvaldes un pašvaldības rokās. Mēs varam vien ierosināt un informēt par saviem vērojumiem, redzējumu, acīmredzamām aplamībām un cerēt, ka tiksim uzklausīti un sadzirdēti,” par savu vairāku gadu uzņēmējas un nevalstiskā sektora aktīvistes pieredzi šeit stāsta Zane Dūšele.
Tomēr problēmas sākas tad, kad pie viena galda problēmu risināšanas nolūkā apsēžas aktīvie iedzīvotāji, uzņēmēji, pašvaldību pārstāvji kā cilvēku elementāras izdzīvošanas problēmu komūna no vienas puses un dabas pētnieki: ornitologi, ekologi, hidrobiologi un citi dziļi zaļās nozares ekspert kā dabas aizstāvju komūna. Vārdu sakot – kad satiekas praktiskas vajadzības ar pētījumos balstītu un akmenī iecirstu pārliecību. Kas notiek? Nekas. Sausajā atlikumā – pilnīgi nekas. Dabas aizstāvju pārliecība ir necaursitams mūris, pret ko izšķaidīts ne viens vien saprātīgs risinājums problēmām, ko radījis laikmets un cilvēku loģiskās vajadzības. Un rokas nolaižas bezpalīdzībā.

Nepadoties, bet meklēt jebkādu iespēju

Varbūt tā ir nevalstiskā sektora – biedrību spēku apvienošanā, varbūt pieredzes apmaiņā ar kolēģiem citu piejūras ezeru krastos. Pilnīgi noteikti iespējas ir atrodamas pašvaldībā. Zane pastāstīja, ka 2022. gadā tika iesniegta iedzīvotāju līdzdalības iniciatīva – izstrādāt Babītes ezera dabas aizsardzības plānu (DAP), lai nodrošinātu ezera pieejamību un apkārtnes attīstību, atbilstoši tam veiktu ezera krastu labiekārtošanu un padarītu ezeru pieejamu Mārupes novada iedzīvotājiem un tūristiem.
Pērn saskaņā ar jaunajiem normatīvajiem aktiem, bija pirmais gads, kad Mārupes novada pašvaldība atvēlēja ievērojamu summu – 250 000 eiro no budžeta līdzekļiem, lai veicinātu iedzīvotāju un pašvaldības sadarbību, uzklausītu iedzīvotāju vēlmes, nodotu tās iedzīvotāju vērtējumam un piecas idejas, kas iegūtu lielāko balsu skaitu, realizētu ar domes finansējumu. Tika iesniegti 28 ierosinājumi, no tiem 16 ieceres tika nodotas balsojumam.

Tostarp arī ideja par Babītes ezeru, ko iesniedzis Mārtiņš Rikšis. Ar 58 balsīm PAR, nokļūstot uzvarētāju pieciniekā, projekts ieguva Mārupes novada domes līdzfinansējumu 50 000 eiro apmērā. Liekas – ledus ir sakustējies! Tomēr nekā. 2023. gada 26. novembrī lasām LETA ziņu, ka Mārupes novadā īstenotas tikai trīs no piecām pagājušā gada iedzīvotāju līdzdalības budžeta iniciatīvām. Starp diviem projektiem, kas netika realizēti, ir arī Babītes ezera DAP izstrāde. Kas notika? Kāpēc tik labi iesāktā idejas realizācijas gaita, saņemot apstiprinājumu projekta finansējumam, iegūstot Dabas aizsardzības pārvaldes darba uzdevumu, veicot tirgus izpēti un pat izsludinot iepirkumu, aprāvās pie pakalpojumu līgumu slēgšanas?
Izrādās, ar 50 000 eiro ir par maz, lai veiktu vajadzīgos pētījumus un izdarītu nepieciešamās izmaiņas dabas aizsardzības plānā. Biedrībā “Babītes ezeram” gan lēma, ka nepieciešams samazināt darba uzdevumu, bet par vēlu. Projektu tālāk virzīt vairs nebija iespējams.

Kad sirdslieta savijas ar darbu

Zanes ezera pieredzē izgaismotie jautājumi iegūst tādu kā retorisku pieskaņu. Kāpēc Babīti savalgo tik sarežģīti noteikumi iebraukšanai ezerā – rietumu daļā drīkst iebraukt tikai augustā, ne maijā kā visur Latvijā, savukārt īsti kalamburiski noteikts, ka centrālajā daļā no ezera dienvidu puses drīkst iebraukt pa speciāli iezīmētu ceļu uz ziemeļu ezera daļu, šķērsojot pusi ezera, kas mērāms vairākos kilometros. (Jo starp maiju un augustu te kaut kur esot manīts kādas retas sugas putns.) Kāpēc, zinot, ka straujā ūdens līmeņa maiņa nonāvē ne tikai zivis un ūdensaugus, bet arī apdraud ligzdotājputnus kā uz ūdens, tā uz vaļņa, ārda ezera krastu (to atzīst pat spēkā esošais DAP), netiek lemts par Varkaļu slūžu rekonstruēšanu? Tāpēc, ka nav, kas saved kopā atbildīgās institūcijas darbam. Bet tad taču pavērtos ūdens monitorēšanas iespējas, blakus tiem pētījumi par slūžu ietekmi un jau daudz cerīgāku ezera pārdzimšanas dinamiku. Visiem būtu labi – pētniekiem, zinātniekiem un vienkāršiem ezera baudītājiem.
Es zinu, Dūšeļi nepadosies. Zanei ir kā apņēmība, tā plāns. Un galu galā bizness lieliskā vietā – pie Babītes ezera, kam atdota daļa sirds.
Aizbraucot atskatos uz Babīti, acīm noglāstot plašo, rūsēt sākušo ūdens klajumu. Tas viss baudāms un saredzams, pateicoties valnim un krietniem uzņēmējiem, kuri novērtē Babītes ezera reālos resursus, raksturu, kaprīzes un nu jau paša ezera cīņu par neaizaugšanu.
UN TOMĒR. KĀ UZ TO PASKATĀS…
Vai viss, kas notiek, notiek uz sliktu, vai tomēr labu?

Pļavas ap ezeru degradējas. Lai atjaunotu tajās bioloģisko daudzveidību, paši dabas sargi iesaka pļavas regulāri izpļaut, ganīt tajās lopus. Nekādu draudu no Eiropas par aizsargājamu biotopu te nav, jo aizaugušās piekrastes pļavas tam nekvalificējas. Savulaik veidotie polderi nu ir aramzeme, un tikai nelielā teritorijā saglabājušās pārdesmit biotopam raksturīgās augu sugas.

Ezers aizaug. Bet parādās sociālekonomiskā vērtība

Babītes ezera rietumu galā iespējams iegūt niedres, kas tur veido plašas, praktiski monolītas audzes. Tomēr jāatzīst, ka pašlaik niedru pļaušana ir dārgs prieks. Niedre kā augs ir izmantojams desmitiem dažādos veidos. Tas ir maldinošs priekšstats, ka niedre der tikai puzuriem un etnogrāfiskiem jumtiem. Latvijā sastopamie niedraugi ir izejmateriāls miltiem, no kā cept gardu ekoloģisku maizi, spirdzinošiem enerģijas dzērienu ekstraktiem, kam pasaules tirgū nav līdzīgu, būvmateriāliem, 3D printeru tintēm, kurināmajam, audumu šķiedru ražošanai un vēl, un vēl…
Ir veikti neskaitāmi laboratorijas pētījumi, aizsāktas eksperimentālas ražošanas. Tomēr pagaidām, kamēr kāds nav aizsācis veidot visaptverošu niedru apsaimniekošanas industriju, mēs, ievērojot “Natura 2000” prasības, tērējam 1000 eiro par 100 m2 niedrāju izpļaušanu, vedam vērtīgo nopļauto niedru materiālu uz Getliņu izgāztuvi un vēl piemaksājam par tās pakalpojumiem. Lūk, kāda zelta bedre atrodas Mārupes novadā! Nākotne ir tuvāk, nekā mēs to iedomājamies.