Amatnieki-muzikanti no garāžas… pie Jay Z, Beyonce un “Prāta Vētras”

Ar ALDI JANEVICU un NORMUNDU BĻASĀNU sarunājās SILVESTRS SAVICKIS un LIESMA KALVE.

No kurienes “izauga kājas”?

“Šis ir uzņēmums, kur būtībā jaunības aizraušanās pārauga par visa mūža darbu,” iesāk Aldis un turpina rāmu garu, kā skatoties mēmo kino pats par savu uzņēmumu un stāstot, ko tajā redz, jūt un atceras. Savu pirmo gaismas mūziku uztaisīju pirms 42 gadiem Jauno tehniķu stacijā 11 gadu vecumā. Tā bija mana pirmā publiskā disene, kad Straumes lukturu atstarotājos biju saskrūvējis lampiņas. Tad, 8. klasē, jau sākās nopietnākas diskotēku gaismas. Vēlāk Rīgas Elektromehānikas tehnikumā sapazinos ar Normundu. Tā arī radās mūsu kompānijas nosaukums NA – Normunds un Aldis. Man ļoti patīk vārds kompānija. Tolaik visapkārt visi darbojās. Pirka un pārdeva, tirgoja metālus. To mēs nemācējām un negribējām, tāpēc sākām ar lukturīšiem. Mums šajā laikā radās dzinējs darīt ko pašiem – uzražot ko savu.
Pirmā mūsu noliktava bija Normunda tēva garāžā, tad ofiss/noliktava Studentu kluba Mūzikas akadēmijas pagrabā, tālāk Elektromehāniskajā rūpnīcā Kr. Barona ielā 130, tad Kinostudijā, vecajos angāros, un noslēgumā uzbūvējām šo. Jau 14 gadus esam Mārupē. Tā vienkārši sakrita. Mums negribējās pirkt zemes ar nesaprotamiem statusiem, izmest iedzīvotājus, cīnīties ar būvvaldēm. Šī bija industriālā zeme un joprojām ir. Nekādu šķēršļu. Sadarbība ar Mārupes pašvaldību ļoti skaista un atvērta. Bijām 1,5–2 gadus nesekmīgi meklējuši. Zemes gabali vai nu par lielu, vai par mazu, nesaprotami cilvēki. Gadījās kāda paziņas paziņa. Tā nokļuvām tuvu Rīgas centram, lidostai, ir ūdens, elektrība, nu esam kļuvuši par mārupiešiem. Toreiz 2 ha zemi pirkām par nežēlīgu naudu. Vēl šobrīd tā tik dārgi šeit nemaksā. Arī būvējāmies laikā, kad cenas bija pašā virsotnē. Nekas mums nav nācis lēti. Kad sāku varēt atļauties kaut ko arī sev, izremontēju ģimenei māju Ķegumā.

1994. gadā jau bijām nodibinājuši ģimenes, tātad laiks dibināt uzņēmumu. Joprojām sievas tās pašas, bērni tie paši, kompānija tā pati. Nodarbošanās tā pati – esam konservatīvi. Kolektīvā ir vēl viens grupas biedrs, tirdzniecības un loģistikas valis, arī kursa biedrs, tātad pieci kursabiedri. No tiem trim arī sievas ir kursabiedrenes no mūsu skolas “amatniekiem”. Sava tehnikuma labākos studentus joprojām aicinām pie sevis praksē un darbā.

Neapjukt jaunu iespēju priekšā

Kad atvērās pasaules tirgus plaukti, šķiet, tur bija pieejams viss iespējamais un neiespējamais. Tomēr importa aparatūra tolaik mums bija nenormāli dārga. Nonācām pie tā, ka kaut kas jātaisa pašiem. Redzējām, kā tas vai cits verķis funkcionāli izskatās ārzemju žurnālos, un bijām gatavi domāt, kā kaut ko līdzīgu varētu uztaisīt mēs paši ar mums pieejamiem materiāliem. Līdzīgi kā ar žurnālu “Burda Moden”. Ar to gan vienkāršāk – uzliec piegrieztni, un gatavs. Mums drusku sarežģītāk. Ir tikai ārējā bilde un aprakstītas funkcijas, bet, kas tur iekšā, kā dabūt to gatavu – tas jāizdomā pašiem. Nekādi lielie elektronikas spīdekļi nebijām, tāpēc ātri vien sapratām, ka mums vajag cilvēkus, kuri gudrāki par mums konkrētās jomās. Tolaik grupai “Jumprava” bija tāds gaismotājs Andris. Viņš pirmais Latvijā izgudroja, kā uztaisīt kustīgo starmeti. Bija to redzējis tikai žurnālos un televīzijā. Tas ir spogulītis, pa kuru slīd stariņš. Vēl šodien tādus izmanto. Ar lielu sirds satraukumu gājām runāt ar viņu. Andris bija mūsu kompānijā otrais darbinieks, un šodien ir mūsu ražošanas vadītājs. Tāda joprojām ir uzņēmuma filozofija – meklējama mūsu seno laiku vēsturē, tā izaugusi kopā ar mums no pašiem pirmsākumiem – uzticēties cilvēkiem.

Latvietis nav tirgotājs

Mēs dabūjām Andri un sākām attīstīties. Bija dažādi posmi – Dziesmu svētki, pirmie importa koncerti, ārzemju izstādes, kurās sākām mēģināt kaut ko savu tirgot, bet ne vella nevarējām pārdot. Tas atkal cits stāsts. Ja latvietis vēl māk kaut ko uztaisīt, tad pārdot nu nepavisam nē. Daudzi man nepiekrīt. Latvijā ir tikai daži brīnumbērni, kuri prot saražot un pārdot. Galvenokārt visi aiziet pa skuju taku, vai pārdod kādam, kurš to prot labāk, lai cik tas bēdīgi nebūtu. Mums paveicās. Izdomājām, saražojām, satikām ASV savus pirmos partnerus un pirms 10 gadiem sākām caur viņiem tirgot. Tagad kompānija “TMB” zem sava vārda tirgo arī mūsu produkciju. Viņi nozarē ir ietekmīgs spēlētājs. Cenu kategorijā līdzībās ar auto industriju – tuvāk Rolls-Royce. Mums bija labs tirgus Krievijā, vēlāk to zaudējām.

Kovids un karš

2014. gada Krimas karu vēl tā neuztvērām, bet, sākoties šim, teicām – stop, nē, un aicinājām visus ražotājus privāti un publiski darīt tāpat. Ir kompānijas, kas to ievēroja un nepārdeva, bet ir tādas, kurām nauda ir galvenais, un, diemžēl, mēs tur neko nevaram iesākt. Negribējām savā gaismas nozarē nekādu pelēko importu, negribējām neko darīt pret saviem filozofiskiem un idejiskiem principiem. Mēs zaudējām lielas naudas summas. Tomēr Krievijas krīzes laikā nekāda dižbedre finansēs mums neradās. Atteicāmies no Krievijas tirgus, un nekas slikts nenotika. Visās trīs nozarēs gāja pietiekami labi – TV šovi turpinājās, pasākumu nodaļa nenomira. TV 3 aicināja pie sevis, LTV – pie sevis, viss notika. Supernovas, Līgo, Jaungada pasākumi – joprojām piedalāmies iepirkumos, dažos uzvaram.
Un tad vēl kovids. Jebkuri lukturi, jebkā ar gaismošanu saistīta ražošana – kā ASV, tā pie mums apstājās vispār. Bija jāizlemj, ko darīt – klapēt uzņēmumu ciet vai meklēt jaunas iespējas.

Līgumražošana

Domājām par līgumražošanu. Kaut kādas mazas iestrādes jau bija. Attīstījām to, un pašlaik līgumražošana ir viena trešā daļa no mūsu ražošanas kopumā. Tas ir tā. Cilvēks atnāk pie mums ar savu ideju, rasējumiem, skicēm, bet aiziet ar gatavu produktu padusē. Tas nav nekas no gaismas industrijas. Mums bija iespēja uztaisīt jebkuru korpusu, elektroniku. Strādājām ar koku, metālu un elektroniku.
Sākām ar trim dažādām roku mazgāšanas ierīcēm, bet tirgus nebija tik liels, ātri arī beidzās vajadzība pēc ierīcēm, tomēr līgumražošanas ideju turpinājām. Taisījām visdažādākās lietas – golfa aproces, kur vienkārši čaļi izdomāja ko īpašu, firmai “Aerones”, kas mazgā un inspicē vēja ģeneratorus, robots brauc augšā un tīra, mēs tam ražojam daļu mehānikas. Tas viss pirms kovida.

Ražojam daudzas lietas, kam nav nekāda sakara ar mūsu firmas nosaukumu, brendu. Mēs gan nespējam nodrošināt lielus apjomus, bet arī mazās partijās ir biznesa potenciāls. Piemērs – būvnieki atjaunoja vecus vārtus, mēs griezām no metāla daļas, likām mehāniku un restartējām, ūdens attīrīšanas vadības sistēmas, veikala plauktus, ko tik ne… Kur vien ir elektronika, mehānika. Vēl viens piemērs. Uzradās mūzikas sintezatori. Trāpījām uz vienīgo pārdošanas ģēniju, kurš ražo trīs Latvijas uzņēmumos, bet visu jauno pārsvarā pie mums. Viņš veiksmīgi sadarbojas ar RTU laboratorijām, pašam ir tikai daži inženieri, pārējos piesaista no LU, RTU, taisa audio iekārtas.

ĢIRTS OZOLIŅŠ – viens no dažiem cilvēkiem Latvijā, kurš prot gan saražot, gan pārdot.

Pēc savas būtības fizikas skolotājs, studiju laikā uzmeistarojis tādu ģitāras pedāli, ko notirgojot komisijas veikalā, varējis samaksāt par kopmītni. Sekojot laikam un iespējām, ko tas sniedz, strādājis un vadījis reklāmas aģentūras, kamēr 2015. gadā nodibinājis savu uzņēmumu “Erica Synths”, un šodien tas ir viens no vadošajiem modulāro sintezatoru ražošanas uzņēmumiem pasaulē.
Par viņu unikālo produktu ir radusies interese pasaulē pazīstamiem mūziķiem. “Erica Synths” klienti ir Žans Mišels Žārs, Martins Gors no “Depeche Mode”, “Aphex Twin”, Ruiči Sakamoto, Hanss Cimmers un vēl daudzi citi. Intervijā Jauns.lv Ģirts Ozoliņš atzīst: “Tas, ka mēs esam maza komanda, nenozīmē, ka mūsu instrumentu ražošanā iesaistīts maz cilvēku. “Alfai” un rūpnīcai “SMD Baltic” Daugavpilī mēs nodrošinām lielu daļu no ražošanas. Mūsu atsevišķo sintezatoru “Syntrx” šobrīd ražo pasākumu tehniskā nodrošinājuma “Kompānija NA” Mārupē. Bet mēs paši esam tāds diezgan traks kodols, visi esam atraduši savu īsto vietu dzīvē, kur sevi viskvalitatīvāk realizēt.” Pazīstams stāsts, vai ne? Lūk, visa panākumu atslēga. Ja redzi un saproti pasaules tirgus aprises – jau labi. Un, ja vēl apzinies, ka tieši šis ir tavs laiks un tev šajā visā ir iespējams iekļauties – esi ar vienu kāpsli zirgā! Vēl tikai dažas lietas – komanda, neatlaidība, veiksme – esi jau sedlos un gatavs skrējienam.

Amatnieki un muzikanti joprojām

Mēs jau varam uzražot jebko, bet tomēr ļoti rūpīgi izvērtējam, vai nav lētāk nopirkt jau labi saražotu no britiem, holandiešiem nekā modelēt, projektēt un sertificēt pašiem. Esam tik tālu izauguši, ka arī mums šāds modelis ir ērts. Savulaik bijām nopirkuši jaunas konstrukcijas uz Stinga koncertu Jūrmalā. Viņam bija koncerti arī Viļņā un Tallinā, visu pārvadāt nevarēja paspēt. Domājām, vai nevar kaut kā sadalīt to, kas ir. Izdomājām, sadalījām, uzlikām. Ārzemnieki to visu redzēja un saprata, ko esam saštukojuši. Sākumā bija trakoti nikni, bet profesionāli un caur zobiem tikai aizrādīja mums, ka skatuve jau neesot gluži fermas kaste. Tomēr iemesli tam, kāpēc skatuve nebija mats matā, kā pieprasīts, bija saprotami.

Pēc mūsu – vietējo amatnieku – versijas koncerts izdevās lielisks, jo visu izdarījām, ko varējām, un beigās visi bija pat ļoti apmierināti. Mums ir lieliska komanda, kas joprojām spēj novadīt šāda mēroga pasākumus. Pasākumi, koncerti joprojām ir tas, kas ļoti patīk. Nodrošināsim Mežaparka Sidraba birzi un “Prāta Vētras” koncertus, kamēr elposim.

Pašlaik viss ir nostabilizējies. NA bizness dalās 3 virzienos:

➀ Pasākumi. ➁ Ražošana. ➂ Tirdzniecība – pērkam no citiem amatniekiem, liekam kopā, pārdodam.

Joprojām aprīkojam teātrus, kultūras namus, tirgojam kā vairumtirgotāji arī saviem konkurentiem. Ir bijuši dažādi eksperimenti. Savulaik bijām vieni no pirmajiem, kuri pārdeva ASV ražotas skaņas tumbas. Neaizgāja, nebija spēka. Ir jāprot novērtēt spēkus, atteikties no liekā un turēt fokusu uz to, ko zini vislabāk. Tāpēc nolēmām fokusēties uz nopietnām lietām. Mums ir ļoti smalka tehnika video parādīšanai, video tehnoloģijas. Tie nav ekrāni, nav projektori, bet ir ļoti kvalitatīvas un dārgas iekārtas visam, kas ir līdz ekrānam – ārkārtīgi vērtīgi un jaudīgi kompjūteri. Tie būtībā ļauj paņemt dzīvu bildi tieši no kamerām, piemiksēt tām klāt jebkādus sagatavotus failus, ainas, to visu ar filtru apstrādāt un parādīt, piemēram, uz “Prāta Vētras” lielā ekrāna. Tas ir izaicinājums un milzu investīcijas, bet rezultāts graujošs. Tā ir nopietna perspektīva.

Konkurence

Liela un maza. Kā to ņem. Latvijā ir pieci lieli uzņēmumi. Bet mūsu industrija ir tāda, ka arī maza kompānija var būt nopietns konkurents. Viņiem pašiem nekā nav. Visus darbiniekus pieaicina, nolīgst, samenedžē un sarīko ļoti lielu pasākumu, noīrējot aprīkojumu arī “lielajiem”, tādiem, pie kā varam pieskaitīt sevi. Mazajā uzņēmumā daži inženieri visu saliek un uzbūvē. Šobrīd, kad robežas ir vaļā, frīlanceri – gan mūsu, gan ārzemnieki – braukā pa pasauli un redz, cik viņu darbs reāli maksā citviet.
Tā ir grandioza problēma. Mums šeit, Latvijā, jāmaksā Emirātu (AAE) algas. Bet pie mums nav ne AAE nodokļu politikas, ne naudas masas aprites.

Sarunai pievienojas NORMUNDS
Aldis sasveicinās ar biznesa “NA pirmo burtu” un it kā iesmej: “Normunds mums vairāk par mākslu, viņš tāds vizionārs.” Izstaigājot kopā ražotnes cehus, noliktavas, kopumā hektāru plašo ēku, top skaidrs, kāds tad īsti otrs biznesa partneris ir mākslinieks. Viņa māksla ir redzēt nākotni un pieņemt tās neizbēgamību, saskatīt iespējas un novērtēt potenciālu izaugsmei. Nemaz neķerot kosmosa tēmas, bet runājot par šķietami ikdienišķām lietām, piemēram, kino.
Nesen kā pierimis kinoindustrijas lielākais streiks Holivudā (ASV). Iemesls parastais – finansējuma samazinājums. Industrija apstājās, un sekas bija jūtamas pat pie mums Latvijā. Jo šeit pasaules kinoļaudis filmē gan Šveices Alpus, gan Islandes geizerus, Amerikas penthausus – visam, kam oriģinālajā vietā ir dārgākās lokācijas, Latvijā atrodami kopiju varianti un ir ievērojami lētāki. Katrs, kuram bijusi darīšana ar profesionālo filmēšanu, zina, ka pat dažu minūšu filmas kadra vajadzībām ražošanas procesā tiek iesaistīta tehnika 4–5 autofurgonos, 60–150 cilvēku dalība, nemaz neiedziļinoties, cik cilvēku, saskaņošanas, fotografēšanas un citu darbību veikts, lai tas vispār notiktu. Liekam kadru! Rosās vidēji 30 cilvēki. Process aizņem vismaz stundu. Bet te pienāk Normunds un saka – ar šo kameru es to varu izdarīt viens, un tas aizņems maksimums divas minūtes. Jūtat, kā nokrīt filmas izmaksu tāme? Un galvenais – skatītājs ērtā krēslā šo atšķirību neredz. Drīzāk otrādi – filmas kvalitāte ir labāka. Vēl vairāk – augstvērtīgāka tehnika raisa fantāzijas lidojumus, velkot visu kinoindustriju pilnīgi citā dimensijā. Pirmās bezdelīgas lidinās jau sen. Pirms gada kino “Bize” bija skatāma oskarotā pilnmetrāžas mākslas filma “Viss visur vienlaikus”, kur izmatotas šīs jaunās tehnoloģijas. Filma gada laikā kļuvusi par pelnošāko produktu, ieņēmumiem pārsniedzot izdevumus vairāk nekā četras reizes.
Un tas ir tikai sākums. Pasaule mainās, un arī mēs, tepat Latvijā, tai līdzi. Vēl labāk – kopā ar pirmajām bezdelīgām. Tā arī ir Normunda māksla.

KAUJAS LAUKA APSTĀKĻI
Toties Latvijā ir virkne faktoru, kas uzņēmējam liek justies kā kaujas laukā, kur konkurence ir tikai cīņa – sportiska, azarta pilna sacensība par klientu, pasūtījumu, iepirkumu. Nezinot visus kaujas lauka noteikumus vai nepievēršoties tiem ar skrupulozu nopietnību līdz burta līmenim, vari ciest smagus zaudējumus. Aldis par šo nevēlas runāt publiski. Tomēr, daloties ar pieredzi, ir svarīgi to rādīt ne tikai jauka veiksmes ceļa kontekstā, tāpēc iestarpinām ko ne tik jauku. Runa ir par Konkurences likumu, tajā definēto jēdzienu “kartelis” un likuma III nodaļā noteikto konkurenci ierobežojošu darbību uzskaitījumu. Likuma 1. panta 2.1 punktā noteikts, ka KARTEĻA VIENOŠANĀS ir konkurentu vienošanās, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci, īstenojot, bet neaprobežojoties ar iepirkuma vai pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu, tai skaitā saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām, noteikšanu vai koordinēšanu, ražošanas vai pārdošanas kvotu sadali, tirgu un klientu sadali, tai skaitā piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai
vienošanos par šīs darbības (bezdarbības) noteikumiem, importa vai eksporta ierobežošanu vai pret konkurenci vērstām darbībām attiecībā uz citiem konkurentiem.

KĀ TAS IZSKATĀS DARBĪBĀ? Uzņēmējs ir iesniedzis savu pieteikumu iepirkuma konkursam. Vienkāršā, koleģiālā sarakstē ar sadarbības parteri cita starpā viņš piemin – jā, pieteicos tur un tur. GATAVS! Tu esi ķeselē! Vai arī – draugs telefona īsziņā atbild – zini, neriskēšu, nepiedalīšos! UN ATKAL ESI LAMATĀS – notikusi vienošanās par piedalīšanos/nepiedalīšanos konkursā, un tas tiek kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums. Sods mazu uzņēmumu iznīcina nekavējoties, lielākam rada nepatīkamas sajūtas, jo pārsimt tūkstošus eiro varēja ieguldīt arī produktīvāk. Katrs šī likuma nenovērtēts vārds uzņēmējam ir kā kāju mīna. Ja esi iepirkuma dalībnieks, ar to jārēķinās. Īpaši šauras nišas uzņēmējiem, kur cits citu pazīst un ikdienā aktīvi sazinās.
Cik zināms, vēl neviena tiesvedība Latvijā nav beigusies ar attaisnojošu spriedumu uzņēmējam.

Cita šovu pasaule

NA to sauc vienkārši – pasākumi. Skatītājam koncerts, māksliniekam – šovs. Esam sarunas gaitā pabijuši gan Stinga aizkulisēs, gan piesekojuši “Prāta Vētras” izaugsmei līdz pasaules šovmeņu līmenim. Tomēr amatniekam te savs redzējums – no pilnīgi praktiska skatuves uzlikšanas skatupunkta. To arī Aldis turpina mums sarunā izgaismot. Pie fiziskajiem ekrāniem ir pāris citas kompānijas, kas konstruē, sasprauž tīklus, vadus, pieslēdzas kosmosam. Piemēram, pa skatuvi staigā cilvēks. Viņam līdzi seko stars. Kādreiz cilvēks-gaismotājs to darīja ar roku, tagad to dara satelīts. Ar kosmosu šovbiznesam šodien ir vistuvākie sakari.
Kā notiek darba process? Piemērs. Stinga koncerta organizatori atsūta mums raideri uz 100 lapām. Tur iekļauts pilnīgi viss – sākot ar banāniem, beidzot ar lampām. Arī mūsu, tehniskajā valodā, saprotami skatuves rasējumi. Mēs atrodam sadaļu, kas attiecas uz mums, saskaņojam un liekam kopā skatuvi. Strādājot pie sava uzdevuma, izvērtējam, kas attiecas uz mums kā ražotāju, nomnieku, organizatoru – ko varam paši, kur kompromiss, ko īrējam. Paskatoties uz raideri, saprotam, kā tas izskatīsies uz skatuves. Mēs jau redzam šovu, pirms atskanējis pirmais akords. Pēdējie, kam gaismojām, bija “Imagine Dragons”. Neatsakāmies ne no vienas biznesa iespējas, bet pasākumi joprojām tie mīļākie.

Vietējais darbaspēks un kvalificēšanās darbam

Vietējos mārupiešus nodarbinātu labprāt… ja tikai būtu speciālisti. Visu laiku ir kādas 4–5 vakances. Vajag būvkonstruktorus, kuri grib mācīties specifiskas zināšanas, nākas medīt labus cilvēkus, noliktavas cilvēkus, vasaras sezonā cilvēkus uz pasākumiem. Tiem, kuri izrāda dzirksti un vēlmi strādāt, tiem arī ziemā pasākumu nodaļā atrodas darbs. Latvijā ir problēma ar inženieriem. Visi grib būt juristi, bet ne inženieri. Un, ja ir inženieris, tad bieži vien nezina, kas ir metināmais aparāts. Ir liela atšķirība starp šādiem inženieriem – kuri nav redzējuši un neprot rīkoties ar metināmo un kuri prot.

Mazliet pats ALDIS
Man riebjas lielās pilsētas, plikas izklaides. Neesmu bijis ne Grieķijā, ne Ēģiptē, gulēt nedēļu smiltīs liekas pilnīgi nepieņemami. Man patīk aktīvā atpūta – doties, kur acis rāda, tā teikt, biļete vienā virzienā. Mietpilsoniski hobiji: slēpot, makšķerēt, pazaudēt mašīnas atslēgas ūdenskritumā, gulēt kaut kādā būdā. Slēpošana arī ne pa trasēm, bet vienreiz uzkāp, vienreiz nobrauc… jo tu jau nezini, kurā brīdī pienāks tava kaste, tavs Liktenis. Braucu ar riteni no Ķeguma, tur jau arī lielas mašīnas pa šoseju.

Kā uzņēmēji Mārupē jūtamies labi. Vienmēr ir kāds neapmierināts kaimiņš, bet tas ir normāli. Mūsu un ne mūsu smagās mašīnas brauc, ceļ putekļus, vienmēr vaino mūs, jo esam aizsniedzami. Neesam ļoti aktīvi Mārupes vidē. Mums pietiek ar ģimeni un darbu, citiem ir laiks klubiem, biedrībām, golfiem. Mana
sieva un meita labāk makšķerē nekā es. Babītes ezeram nav laika. Norvēģijai un Ālandu salām reizi gadā var atrast. Es neesmu no tiem, kurš baigi socializējas. Gribas garāku dienu. Tad varbūt arī tam atrastos laiks.

Esam pavadījuši Mārupes uzņēmumā NA dažas stundas, bet šķiet, ka veselu laikmetu. Droši vien, atgriežoties šeit pēc 10 gadiem, noķersim līdzīgas sajūtas. To arī novēlam Aldim un Normundam, un visai viņu komandai.