Neatdošu pasaulei – rezervēšu Mārupei

Sākotnējā ideja par šādu māju arhitektam Uģim radās, lai rosinātu autonomijas un mobilitātes fantāzijas. Piemēram, padomāt, vai tiešām mājai nepieciešami 12 solārie paneļi? Varbūt pietiek ar vienu, kas rotē līdzi Saulei? Ar visu ir jāeksperimentē. Tikai eksperimentos dzimst jauns dzīvesstils. Kopā ar 26-gadnieku Dāvi 70-gadnieks Uģis ir nonākuši eksperimenta nākamajā stadijā – ripojošā māja kā autonomija un decentralizācija. Domāšanā un praktiskā pielietojumā. Mārupiešiem tiek piedāvāts piedalīties šajā eksperimentā kā pirmajiem partneriem. Ripinām māju kopā un domājam, ko no tā var iegūt – filozofiski un praktiski.

Ar dizaineri DĀVI BARONU sarunājās LIESMA KALVE

Pasaule ripojošu māju pirmo reizi ieraudzīja Venēcijas arhitektūras biennālē 2006. gadā. Tā bija viegla kartona konstrukcija, ko Latvijas paviljona izstādes “Kauliņi pilsētā” ietvarā tās autors arhitekts Uģis Šenbergs ripināja pa Venēcijas ielām un kanāliem. Iesaistījās kārtības sargi, sacēlās jezga, bet pēcāk par to sajūsminājās vadošie arhitektūras žurnāli, izvirzot ripojošo māju par teju centrālo biennāles pasākumu.
Nu pēc 17 gadiem šī ideja ir ieripojusi Mārupē un Mārupes ģimnāzijas absolventa, dizainera Dāvja Barona darbnīcā pārtapusi failu formātā, kas nozīmē, ka prototipu dažās dienās var uzbūvēt ikviens, kam pieejama koka saplākšņa frēze un rokas iekārtas pareizajā vietā.

Dāvis Barons, puisis, kurš savos 26 gados jau ir nobriedis dizaineris, ātri uztaustījis aktualitāti – 3D printeru ēras sākumā pirms 6 gadiem un atradis savu īpašo nišu. Tolaik visu uzmanība bija veltīta printeriem. Frēzei tika mazāk. Dāvis ar domubiedriem izvērtēja situāciju un saprata, ka ir ideāls materiāls, kas visā pasaulē labi pazīstams un vienāds – koka saplāksnis, un ir frēzētāji, kuri tehniski
perfekti prot ar to rīkoties.
Tomēr jaunajā nozarē trūkst dizaineru, kuri uztaisa ne tikai funkcionālu, bet arī skaistu lietu un piedāvā to visai pasaulei failu formātā – nopērc tos un ražo pats. Nekādu lieku izmaksu. Un tā, apejot konkurences un pašmāju biznesa birokrātijas labirintus, Dāvis Barons ir ārā – lielajā tirgus telpā. Kā abi
nosmējām – ar peli skraida pa pasauli.

Mūsu saruna ir sākusies kārtējās mēbeles frēzēšanas un salikšanas procesā Dāvja darbnīcā.

Jā, diemžēl, Latvijas mēbeļu dizainam pasaulē tik ļoti neuzticas, tas nekotējas. Postpadomju zīmogs nav zudis. Lai iekarotu Eiropas tirgu, ir uzņēmēji, kuri dibina firmas, piemēram, Vācijā un strādā kā vācu brends, tādējādi iemantojot lielāku uzticību sadarbības partneru un klientu acīs, jo par vācu kvalitāti neviens nešaubās. Man ir neitrāla mājaslapa angļu valodā – galvenie atslēgas vārdi, pēc kā mani atrod, ir CNC frēze un CNC faili.

Tevi kā Latvijas dizaineri ikviens Tavas mājaslapas apmeklētājs var ātri atšifrēt.
Iespējams, bet tas mani neuztrauc. Šī ir cita biznesa pieeja. Es netirgoju gatavus izstrādājumus, bet CNC failus mēbeļu, interjera un dizaina priekšmetu, bērnu mantu un darbnīcas darbagaldu detaļām, ko katrs pats var izfrēzēt savā darbnīcā no paša iegādāta materiāla, apstrādāt, nokrāsot un salikt kopā, izmantojot manas instrukcijas. Man samaksā vien par līnijām un ideju.

Ar ko Tu sāki?
Ar stūrējamām koka ragavām. Sarežģīts projekts. Ne tikai dizainiski, bet arī mehāniski. Procesu nepadarīja vieglāku tas, ka paralēli bija jāapgūst rasēšanas programma un jāizprot CNC iekārtas iespējas un izvēlētā materiāla īpatnības. Mana pieeja ir tāda – izlauzies cauri visbiezākajam biezoknim, izvēloties iespējami sarežģītāko ceļu. Protams, zinu, ka nebūs viegli, pieļaušu daudz kļūdu, bet, ja tikšu ar uzdevumu galā, tad jau citi, vienkāršāki, projekti kļūst kā izklaide. Tā arī notika. Pēc ragavām un vēl dažiem sarežģītākiem projektiem tagad 20 minūtēs varu uzmodelēt krēsliņu, izgriezt un salikt to piecās minūtēs.

Kā ar Tavām izglītības iestādēm? Mārupes ģimnāzija, Rīgas Mediju un mākslas tehnikums. Juti virzošo roku, padomus, iedrošināšanu?
Vidusskolā bija liela problēma. Man padevās pilnīgi visi priekšmeti. Nebija ne jausmas, kas ir mans īstais. Lai atpūstos no mācībām un sportošanas, brīvajā laikā apmeklēju mākslas pulciņus un apguvu akadēmisko zīmēšanu pie Guntara Gabrānova, kur arī ieliku pamatus zīmēšanā un kompozīcijā. Patika. Pēc vidusskolas beigšanas gadu domāju un tomēr iestājos Latvijas Universitātē Ekonomikas fakultātē. Pēc gada pametu. Neredzēju tam pielietojumu praktiskā dzīvē. Mediju un mākslas tehnikumam bija lielāka jēga un pievienotā vērtība. Man nav tik svarīgi zināt. Es negribēju būt galdnieks, nevēlējos visu savu laiku pavadīt darbnīcās, bet vēlējos mācēt izgatavot vērtīgas mēbeles. Pirmajā studiju gadā mani
uzrunāja draugs, nu jau kolēģis Viesturs Šilovs, un nospriedām kopā startēt CNC dizaina nozarē.
Jāteic, ka tehnikumā apgūtais labi palīdzēja attīstīt prasmes dizainēšanā.

Tu tirgo ne tikai CNC failus, bet arī licences savu produktu ražošanai komersantiem, kuri gūst no tā peļņu.
Jā, sadarbojamies ar ražotājiem un uzņēmējiem Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Grenadīnu salās un dažās Eiropas valstīs. Es ļoti rūpīgi izvērtēju katru, kurš vēlas iegādāties ražotāja licenci. Bieži pirmā saruna ar potenciālajiem partneriem ilgst vairāk par stundu. Man ir svarīgi būt pārliecinātam, ka uzņēmējs ir nopietns un ilgtspējīgs. Ir bijuši gadījumi, kad atsaku pārdot licenci. Vēlos būt pārliecināts, ka mans produkts tiks ražots kvalitatīvi, nepārtraukti un veiksmīgi realizēts.

Tātad Tu vēlies saglabāt kontroli pār ražotāju arī pēc tam, kad esi saņēmis samaksu par licenci? Kāpēc? Pārdevi un visu labu! Ražo laimīgs!
Tā gluži nav. Ja cilvēks sadomājis ar manu produktu veidot savu biznesu, bet nav līdz galam visu izpētījis, sarēķinājis, izvērtējis riskus. Zini, kas notiek? Viņš ātri bankrotē. Un kurš tajā būs vainīgs? Nē, ne jau tas čalis Zimbabvē, kurš savācis no ciema un ieguldījis 20 000 eiro frēzē, nopircis Dāvja licenci un zvana naktī, lai pajautātu man, kā to frēzi vispār var ieslēgt. Vainīgs viņa bankrotā būšu es – Dāvis Barons Latvijā. Jo nepārliecinājos, vai cilvēks vispār ir spējīgs ražot. Pārdevu, tā iedrošināju, un nu nauda vējā. Tāda ir cilvēku daba. Es gribu, lai mani darbi piesaka sevi pasaulē kā droša un stabila biznesa vēstneši. Man tas ir ļoti svarīgi. Protams, daudz vienkāršāk ir ar lielākiem un pieredzējušākiem
uzņēmumiem, kuriem ir sakārtota infrastruktūra – ražošana, izplatīšanas kanāli un mārketings. Ar tādiem sarunas ir citādākas.

Ir pagājuši teju 17 gadi, kopš arhitekts Uģis Šenbergs nošokēja Venēcijas arhitektūras biennāli ar savu ripojošo māju. Trakā ideja burtiski uzspridzināja rāmo biennāles plūdumu. Tu par to zināji. Bet klusēji. Līdz vienā jaukā dienā Uģis atrada Tevi. Kā Tu vērtē šo trako projektu?
Lietas cilvēkiem ir vajadzīgas, lai palīdzētu risināt problēmas, pārvarēt tās. Šī ripojošā māja to nedara. Tā drīzāk rada problēmas nekā tās risina. Par Uģa ripojošās mājas projektu uzzināju tikai pagājušajā
rudenī, pirms satiku idejas autoru. Koncepts izcili interesants un uzmanību piesaistošs, tomēr sākotnēji bija grūti saskatīt ripojošas būves funkcionalitāti un definēt, kādu cilvēku vai sabiedrības problēmu tā varētu risināt.

Un tomēr Tavā pagalmā stāv ripojošās mājas – Tevis no jauna izgatavots karkass. Vēl vairāk – tai ir failu formāts un zināms, ka dažu dienu laikā to var izgriezt un samontēt kā Latvijā, tā Austrālijā.
Tas tiesa. Manā pagalmā stāv Tevis minētais objekts. Gluži kā ar ragaviņu projektu bija pienācis laiks jaunam izaicinājumam. Tādēļ ar Uģi izlēmām kopā radīt jaunu ripojošās mājas modeli no bērza saplākšņa. Uģis bija izstudējis jaunās mājas formu un proporcijas, bet es liku lietā gadus krāto pieredzi, lai izstrādātu dizainu karkasam, kas ir gan stabils un drošs, gan funkcionāls. Pašlaik esam dizaina izstrādes sākuma posmā, bet esošajā karkasā jau tagad var iekarināt hamoku atpūtai. Veicot nelielas modifikācijas, objekta rāmī varēs iestiprināt guļamvirsmu vairākām personām vai ierīkot galdu un sēžamos, piestiprināt audekla jumtu, sienas. Tagad ripojošo māju var ne tikai viegli pārvietot no punkta A uz punktu B, bet tā ir ieguvusi savu funkcionalitāti citam uzdevumam – izklaidei, aktīvai atpūtai, galu galā – uzmanības piesaistīšanai.

Kad izliksi māju mājaslapā tirgošanai?
Neizlikšu. Negribu to atdot pasaulei. Pirmās nakts tiesības gribu piedāvāt Mārupei. Tas ir simbols. Piemēram – mobilitātes simbols. Varētu pat uzdizainēt ko īpašu, kas saistīts ar Mārupes identitāti. Esmu uzaudzis pie Mārupes robežas, nāku no lielas ģimenes, kurā visi bērni absolvējuši Mārupes
ģimnāziju, galvenie bērnības notikumi norisinājušies tieši šeit – Mārupē.

Mans plānošanas periods ir 50 gadi. Zinu, kas seko labiem, kas sliktiem darbiem. Šis varētu būt labs darbs. Esmu atvērts izstrādāt īpašu ripojošās mājas eksemplāru tieši mārupiešiem. Ja Mārupe to pieņems.

Ko tieši Tu piedāvā Mārupei?
Cik es sevi atceros, Mārupe vienmēr ir bijusi kustībā un nepārtrauktas izaugsmes stadijā – smilšu ceļi, pa kuriem bērnībā braucu ar riteni, tagad ir pārtapuši par asfaltētām ielām, tukšās pļavas nu ir apbūvētas mājām. Arī skola, ko pabeidzu, tiek nemitīgi paplašināta, bet tāpat ir par mazu visiem jaunajiem mārupiešiem. Nesen Mārupe ieguva pilsētas statusu. Tas viss ir noticis tik ātri! Tomēr ātrai izaugsmei vajadzīga laba atpūta. Ar Uģi piedāvājam izstrādāt atraktīvu, unikālu, funkcionālu un īpaši Mārupei veltītu vides objektu, ko varētu izmantot kā atpūtas krēslu, papildinājumu bērnu rotaļlaukumam, galdiņu kafejnīcas parkā vai zvilni pie baseina.

Kādu biznesa vai sadarbības modeli Tu redzi?
Patiesībā – liekam uz galda baltu lapu un sākam rakstīt. Mans pirmais un vienīgais nosacījums – tāpat kā pasaulē es gribu arī Mārupē būt pārliecināts par to, ka ideja neizčākstēs nerealizēta, bet tiks īstenota un uzpasēta ar krietna saimnieka rūpību. Atrodas uzticams ražotājs, vienojamies ar novada administrāciju par iekļaušanu novada vidē. Mums ir izstrādāts prototips un ideja tā pielietojumam. Esam atvērti dažādiem sadarbības modeļiem. Kad konceptuāli esam vienojušies – kurš ražos, kurš saražoto realizēs, cik kurš pelnīs – tas mūs neinteresē. Mēs iesim tālāk, jo ieceru un ideju nākotnei ir daudz, tehnoloģijas strauji attīstās. Katram jādara tas, kas vislabāk padodas.